Jurģis Klotiņš: Kāpēc es parakstījos par Satversmes 110.panta grozījumu? ^{Apriņķis.lv}

Katrai nācijai pienāk laiki, kad jāaizstāv un jāskaidro it kā pašsaprotamas lietas – patiesības, kuru pamatā ir objektīva realitāte un būtība. Pirms desmit gadiem Latvijas pilsoņiem izdevās nosargāt savas valsts konstitucionālos pamatus tā dēvētajā valodas referendumā. Tagad atkal ir izšķirošs brīdis, lai apliecinātu, ka mēs kopīgi esam mantojuši nācijas pastāvēšanai izšķiroši būtiskas vērtības un patiesības, kuras mums jācenšas saglabāt.

“Labas lietas var viegli iznīcināt, bet grūti radīt” un “vienmēr ir pareizi kaut ko saglabāt, kad tā vietā tiek piedāvāts kas sliktāks” – šie britu filozofa Rodžera Skrūtona rakstītie vārdi ir pilnā mērā attiecināmi uz ģimenes jēdziena juridisko izpratni mūsu valsts Satversmē.

Es parakstījos, jo uzskatu, ka Satversmes tiesai ar savu 2020. gada 12. novembra spriedumu nebija nekādu tiesību pārdefinēt ģimenes jēdzienu. Mainīt Satversmes juridisko izpratni par ģimeni ir tiesības tikai Latvijas tautai – Latvijas pilsoņu kopumam. Ģimene bija pirms valsts, tādēļ neviens no valsts varas atzariem nedrīkst izlemt ģimenes definīciju, bet vienīgi tauta, kas valsti sev ieguva, var lemt par ģimenes jēdziena juridisko izpratni savas valsts Satversmē.

Es parakstījos, jo Satversmes 110. panta grozījumu projekts precizē ģimenes definīciju un aizsargā to pret turpmākiem centieniem pārdefinēt ģimenes jēdzienu. (ASV jau ir bijuši mēģinājumi par ģimeni definēt trīs un vairāk pieaugušu cilvēku kopdzīvi.)

Grozījumu teksts skaidri nosaka: “Valsts aizsargā un atbalsta [..] ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija.” Tātad līdzās laulībā balstītai ģimenei tas iekļauj ģimeni, kurā tēvs un māte dzīvo kopā, nereģistrējuši laulību, ģimeni, kurā bērnus audzina tikai viens no vecākiem, ģimeni, kurā vecvecāki audzina bērnus, un ģimeni, kura audzina adoptētus bērnus. Tas neatstāj ārpus ģimenes jēdziena nevienu asinsradniecībā balstītu ģimenes kopību.^*

Vēl jo vairāk es parakstījos tādēļ, ka grozījumi apstiprina un aizstāv bērnu tiesības. Pirmkārt, to, ka bērna labākajās interesēs ir augt ģimenē, kurā ir abi vecāki – māte un tēvs. Otrkārt, grozījumi konstitucionālā līmenī nosaka valsts pozitīvo pienākumu palīdzēt īpašā mērā ģimenēm, kurās vecāki rūpējas par bērnu ar invaliditāti, daudzbērnu ģimenēm un ģimenēm, kurās māte vai tēvs bez otra vecāka gādā par saviem bērniem.

Es parakstījos, jo pilnībā piekrītu tam, ka ir pienācis laiks konstitucionālā līmenī nostiprināt no dabiskajām tiesībām izrietošo vecāku tiesību kodolu vai ģimenes suverenitāti. Tās ir vecāku tiesības un brīvība pašiem lemt par sava bērna audzināšanu, ko grozījumos skaidri noteic papildinājums: “Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.” Jo svarīgs un nepieciešams šis papildinājums ir attiecībā uz izglītības jomu, lai audzināšanas un izglītības saturā respektētu un ievērotu bērna ģimenes vērtības, pārliecības un tradīcijas.

Es parakstījos, jo sociālu un juridisku aizsardzību personām, kas dzīvo kopā, asinsradniecības saišu nesaistītas, bet pēc savas brīvas gribas, var nodrošināt ar likumiskiem regulējumiem, kas nekādā veidā neielaužas ģimenes jēdziena robežās. Likumdošanā, kas regulē sociālās palīdzības piešķiršanu, jau ilgi pastāv jēdziens “mājsaimniecība”, ar to domājot vienā dzīves vietā kopā dzīvojošas personas, kuras pretendē saņemt vai saņem sociālo palīdzību.

Es parakstījos, jo ģimenes jēdziena precizēšana (lasi – saglabāšana, nemainīšana) Satversmē nav vēršanās pret kādu, bet par dabiskas un kultūras tradīcijās balstītas patiesības juridisku saglabāšanu. Apliecināt patiesību nenozīmē kādu aizvainot vai diskriminēt. Ikvienai personai neatņemama ir cilvēka cieņa, un visi cilvēki patiešām ir vienlīdzīgi tāpēc, ka ikviens cilvēks ir ar cilvēcisko būtību (intelekts un brīvība) apveltīta persona. Taču ģimene izriet no vīrieša un sievietes savstarpējās komplementaritātes, ko pati daba ir noteikusi.

Tāda ķermeniska un garīga komplementaritāte, kāda ir starp vīrieti un sievieti, nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm. Tādēļ vīrieša un sievietes fiziskā un garīgā mīlestības savienība – ģimene – vienmēr būs nesalīdzināma ar jebkāda cita sastāva divu vai vairāku cilvēku kopību. Līdz ar to nav pamata piesaukt jēdzienus “diskriminācija” vai “nevienlīdzība”, ja vīrieša un sievietes savienībai, ko vieno laulība vai asinsradniecība, – ģimenei – pienākas labumi, kas nepienākas nekāda cita veida cilvēku savienībai. Un viens no šādiem labumiem ir labums (un arī tiesības!) nest cildenos, mīlestības pienākuma un atbildības piesātinātos titulus “laulība” un “ģimene”.

Es parakstījos, jo pārmetumi (varbūt žēlabas?), ka “Eiropa mūs nesapratīs” nav nekāds arguments, lai neaizstāvētu patiesību. Balsis (paraksti), kas apliecina patiesību, Eiropai šodien ir vajadzīgas tikpat un vēl vairāk nekā tad, kad Baltijas valstis cīnījās par neatkarības atjaunošanu; kad svētā pāvesta Jāņa Pāvila II – sirsnīgā Latvijas un ģimeņu aizstāvja – dzimtene Polija ar patiesību un lūgšanām cīnījās, lai atbrīvotu Eiropu no marksisma un komunisma ļaunuma melu impērijas PSRS.

Eiropas Savienības demokrātijas apdraud saindēšanās ar laikmetīga totalitārisma tendencēm, kas tiecas ierobežot cilvēku uzskatu un runas brīvību un dažādos veidos pretendē būt par dārznieku katras valsts nacionālās suverenitātes dārzā. Katrs paraksts par ģimenes jēdziena precizēšanu un nostiprināšanu Eiropas Savienības dalībvalsts Latvijas Republikas Satversmē ir balss, kas tik ļoti nepieciešama Eiropai, lai izgaismotu citās dalībvalstīs pieļautās kļūdas ģimenes un laulības likumdošanā. Latvijai – man, tev, mums visiem kopā – ir dota iespēja, panākot ģimenes jēdziena nostiprināšanu savas valsts Satversmē, rosināt drosmi citās Eiropas valstīs meklēt ceļus, kā pieļautās kļūdas labot. Eiropa mūs sapratīs!

Jā, es parakstījos arī tādēļ, ka ticu Dievam un Baznīcas mācībai par laulību un ģimeni. Kristieši ir ne tikai aicināti, bet tas ir viņu pienākums izšķirošos laikos neklusēt, nedistancēties no savā valstī izlemjamajiem jautājumiem. Tas ir pienākums ne tikai savā dzīvē, baznīcas draudzē, bet arī laicīgajās lietās apliecināt to, ko māca patiesa Svēto Rakstu izpratne un Baznīcas morālteoloģiskā mācība par ģimeni un laulību. Arī Baznīcas mācība nevēršas pret, bet iestājas par – par laulībā balstītu ģimeni, par “atraitnēm un bāreņiem”, par ikviena cilvēka tikumīgu un šķīstu dzīvi. Baznīca un tās dibinātājs Jēzus Kristus mīl cilvēku ar dievišķu mīlestību, bet nosoda cilvēka grēku un vēlas viņam palīdzēt būt brīvam no grēka.

Cienītie Latvijas pilsoņi! Tagad, teju desmit gadus pēc valodas referenduma, ir pienācis laiks, kad mums ir jāaizstāv dabas kārtībā, cilvēka būtībā un mūsu civilizācijas kultūras tradīcijās pamatotā izpratne par to, kas ir ģimene. Satversmes tiesa ar savu ģimenes jēdzienu pārdefinējošo spriedumu meta izaicinājumu Latvijas tautai jeb iesāka konstitucionālu dialogu. Latvijas tautai ir iespēja ierosināt referendumu, lai Satversmi papildinātu ar ģimenes jēdziena skaidrojumu, kas novērstu turpmākus centienus sagrozīt tā izpratni valsts likumdošanā.

Es ticu, ka mēs to varam paveikt. Latvijas pilsoņiem ir jālemj, kādai būt ģimenes jēdziena izpratnei mūsu valstī.

Lūdzu, pievieno savu parakstu www.latvija.lv/pv! Tā ir tava valsts, tavas valsts Satversme un tavas tautas nākotne!

^* Šajā kontekstā noderīgi ir iepazīties ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem par to, cik procentuāli Latvijā ir laulātu pāru ģimenes, cik laulību nenoslēgušu pāru ģimenes, cik ģimeņu, kur tikai viens no vecākiem gādā par bērniem: Aiga Nulle “Iedzīvotāju skaits Latvijā turpina sarukt” (www.lvportals.lv; 2022. gada 28. janvāris).

Izmantotie avoti:
1) Dr. iur. Baiba Rudevska “Tautas nobalsošana par Satversmes 110. panta grozījumiem. Likumprojekts un tā anotācija” (www.telos.lv; 2021. gada 21. jūlijs);
2) Aiga Nulle “Iedzīvotāju skaits Latvijā turpina sarukt” (www.lvportals.lv; 2022. gada 28. janvāris).