Keitija Fausta: Bērnu tiesības ir pāri pieaugušo iegribām ^{Apriņķis.lv}

Lai nedaudz izgaismotu bērnu labāko interešu perspektīvu ģimenes un laulības jautājumos, uz sarunu esmu aicinājusi bērnu tiesību aizstāvi Keitiju Faustu no ASV, starptautiskās kustības “Them Before Us” (“Viņi pirms mums”) dibinātāju. Šī kustība aizstāv bērna dabīgās tiesības uz savu mammu un tēti visos gadījumos, arī tad, kad to atzīšana prasa pieaugušajiem upurēt savas vēlmes un komfortu. Pirms gada Keitija Fausta kopā ar līdzautori izdeva grāmatu, kas no angļu valodas ir iztulkota jau vairākās valodās, tostarp korejiešu un ungāru. Top arī izdevums latviešu valodā.

– Jūs esat starptautiskās kustības “Viņi pirms mums” vadītāja. Kāds ir tās mērķis?

– Mūsu mērķis ir katrā personīgajā un politiskajā lēmumā par ģimeni vai laulību piešķirt visaugstāko prioritāti bērna tiesībām pazīt savu māti un tēvu un būt viņu mīlētiem. Mēs cenšamies to izdarīt divos veidos. Pirmkārt, mēs mainām sirdis, daloties stāstos par bērniem, kas ir zaudējuši saikni ar māti vai tēvu, jo pieaugušo vēlmes tika vērtētas augstāk par bērnu tiesībām. Otrkārt, mēs mainām likumus, sasaistot šos stāstus ar augstākās raudzes sociālo zinātņu pētījumiem un daloties tajos ar politikas veidotājiem. Gala rezultātā mēs cenšamies mūsu kultūrā un mūsu tiesas zālēs nostādīt viņus – bērnus – pirms mums – pieaugušajiem.

– Kā jūs nonācāt līdz šīs kustības dibināšanai?

– 2012.gadā, kad ASV risinājās karstas debates par laulību, es dzirdēju viendzimuma laulību atbalstītājus sakām: “Bērniem ir vienalga, vai viņiem ir divas mammas vai divi tēti.” Patiesībā šie vārdi nozīmē, ka bērniem ir vienalga, ka viņi zaudē mammu vai tēti. Bet, pāris gadu desmitus strādājot ar bērniem, es nebiju satikusi nevienu bērnu, atšķirtu no mātes vai tēva, vai abiem, kurš par šīs šķirtības faktu būtu bijis vienaldzīgs. Un lielākajai daļai šo bērnu vecāka zaudējums radīja ievainojumu uz mūžu.

Kad es sāku pētīt citus ar ģimenes lietām saistītus jautājumus, redzēju, ka šāda veida meli ietiecas arī jautājumos par reproduktīvajām tehnoloģijām, šķiršanos, surogasiju, dzimšanas apliecībām utt. Gandrīz katra pieaugušo grupa mēģināja attaisnot savus lēmumus nošķirt bērnu no viena vai abiem vecākiem, izmantojot tādas frāzes kā “ja es esmu laimīgs, bērni būs laimīgi” vai “mīlestība veido ģimeni”. Bet stāsti par bērniem un izcilākie sociālo zinātņu pētījumi mums stāsta ko citu. Un tomēr oficiālā veidā neviens tad neaizstāvēja bērnu tiesības. Tāpēc es kopā ar dažiem citiem seksuālās revolūcijas laika bērniem nolēmu sākt runāt bērnu vārdā.

– Pirms sākās karš Ukrainā viena no visvairāk polarizētajām tēmām Latvijas sabiedrībā bija ģimenes juridiskā definīcija. Centieni to paplašināt ir saistīti ar seksuālo minoritāšu vēlmi pielīdzināt savas attiecības vīrieša un sievietes attiecībām pārliecībā, ka šīs izmaiņas neietekmēs bērna labbūtību. Mūsu konstitucionālā tiesa ir pat izteikusies, ka homoseksuālo pāru ar bērniem juridiskā atzīšana un attiekšanās pret tiem kā pret ģimeni ir bērna vislabākajās interesēs. Jūs gan kā bērnu tiesību aizstāvošas organizācijas vadītāja, gan personīgajā līmenī esat iedziļinājusies šajā jautājumā – vai pārliecība par partnerattiecību likuma nekaitīgumu bērnam ir pareiza?

– Kad es piedzimu, es kādu laiku augu kopā ar mammu un tēti. Kad viņi izšķīrās, abi atsevišķi rūpējās par mani. Mana mamma pēc šķiršanās jau vairāk nekā 30 gadus dzīvo kopā ar citu sievieti. Tomēr mana personīgā pieredze nav kā liecība par meiteni, kurai bija divas mātes. Drīzāk tā ir atziņa, ka var vienlaicīgi gan mīlēt homoseksuāļu kopienu, gan stingri atbalstīt tradicionālo laulību un ģimeni, jo tā aizsargā bērnu tiesības.

Jāsaprot, ka tad, kad laulības definīcijā “vīrs” un “sieva” kļūst par neobligātām kategorijām, arī termini “māte” un “tēvs” iegūst šādu neobligātu nozīmi vecāku tiesībās. Taču bērna sirdī mamma un tētis nekad nav izvēles kategorija. Bērni vienmēr ilgojas pēc viņiem abiem.

Juridiski pielīdzinot viendzimuma pāra savienību laulībai, bērnu tiesības pazīt, būt mīlētiem un saistītiem ar savu māti un tēvu tiek vājinātas. Tāpēc laulības un ģimenes jēdziena gadījumā par prioritāti var uzskatīt vai nu bērnu dabīgās tiesības, vai seksuālo minoritāšu iedomātās tiesības, bet ne abas.

– Jūs apzināti nošķirat “pieļaut” un “veicināt” dažādus romantisko attiecību veidus sabiedrībā. Lūdzu, paskaidrojiet, ko šis nošķīrums nozīmē praksē.

– Kā bērnu tiesību aizstāvji mēs daudz runājam par kaitējumu, ko bērniem nodara dažādi ģimenes modeļi, piemēram, laulības šķiršana bez vajadzības pierādīt otra vainu, brīvās attiecības pat ar vairākiem partneriem vienlaikus un pāru nereģistrēta kopdzīve. Daudzi mums iebilst: “Tad jūs vēlaties padarīt laulības šķiršanu, nereģistrētu kopdzīvi un poliamoriju par nelikumīgām?” Atbilde ir “nē”. Brīva sabiedrība var atļaut pilngadīgiem cilvēkiem, savā starpā vienojoties, pieņemt lēmumus par savām attiecībām. Bet taisnīga sabiedrība veicinās tikai tādas pieaugušo attiecības, kurās bērnam nav jāzaudē kaut kas vai kāds, lai būtu šajā ģimenē. Tādēļ, kad valsts definē ģimenes tiesības, laulātu mātes un tēva attiecības ir pelnījušas īpašu atzīšanu, aizsardzību un atbalstu, jo tās ir vienīgās attiecības, kas vieno divus cilvēkus, uz kuriem bērnam ir dabīgās tiesības, – viņu māti un tēvu.

– Iedomāsimies šādu situāciju: lesbiešu pāris audzina vienas no viņām bioloģisko bērnu. Pēkšņi bioloģiskā māte nomirst. Kas šajā situācijā ir labākais bērnam? Ja bērns jau ir pieķēries mātes partnerei, vai nebūtu labāk, ka viņš paliek pie viņas, nevis ir spiests dzīvot ar bioloģisko tēvu (ja viņš ir zināms) vai pie attāliem radiniekiem, vai pat bērnunamā?

– Vispirms mums jāatzīst, ka šis nav stāsta sākums. Stāsta sākums ir tad, kad pieaugušie –bioloģiskā māte, bioloģiskais tēvs un/vai mātes partnere – pieņēma lēmumu šķirt bērnu no bioloģiskā tēva. Tajā brīdī tika nodarīta netaisnība pret bērnu. Bērnam ir dabīgās tiesības uz savu māti un tēvu. Bērns cieš zaudējumu, kad tiek šķirts no mātes un tēva neatkarīgi no tā, vai tas ir vecāku šķiršanās vai donora dzimumšūnu izmantošanas dēļ. Bērna nošķiršana no bioloģiskā vecāka nekad nedrīkst būt izdarāma viegli vai vienkārši. Turklāt, tā kā radniecībā nesaistīti pieaugušie, tīri statistiski ņemot, ir ar vājāku emocionālo piesaisti bērnam, mazāk viņos iegulda un tos aizsargā, bērna juridiskā piesaistīšana bioloģiski svešam cilvēkam nedrīkstētu būt viegli izdarāma. Neatkarīgi no tā, vai bērnu adoptē heteroseksuāls pāris, patēvs vai viendzimuma partneris, kas uzņemas vecāka pienākumus, ikvienam ar bērnu bioloģiski nesaistītam pieaugušajam pirms vecāku tiesību piešķiršanas būtu jāiziet adopcijas process. Pieaugušajam, kurš ir romantiskās attiecībās ar bērna bioloģisko vecāku, nevajadzētu automātiski piešķirt vecāka tiesības. Tātad, ja iepriekš minētajā scenārijā bērnam bioloģiski svešā sieviete būtu izgājusi visas ar adopcijas procesu saistītās grūtības, viņas saikne ar bērnu būtu jāatzīst. Taču šādus risinājumus varētu panākt bez laulības un vecāku tiesību likumu pārdefinēšanas.

Jāatzīst, ka tādas situācijas kā iepriekš minētā ir izņēmumi, tomēr tās bieži tiek izmantotas, lai attaisnotu laulības un vecāku tiesību normu pilnīgu dekonstrukciju. Tajos netiek ņemts vērā universāls fakts, ka precēts pāris, kuru veido māte un tēvs, aizsargā bērnu tiesības, nodrošina bērnam visdrošākos pieaugušos visai viņa dzīvei, kā arī bioloģisko identitāti, tādēļ tieši šis ģimenes modelis ir pelnījis, lai valsts politikā to paaugstinātu kā ideālo vēlamo.

– Vai tiešām ir tik svarīgi, kurš adoptē bērnu? Vai svarīgākais nav, lai bērns vispār tiktu adoptēts? Varbūt adoptētajam bērnam vajadzētu būt pateicīgākam, ka jaunajās mājās viņš tiek mīlēts un aprūpēts?

– Nevienam pieaugušajam nav tiesību adoptēt kādu bērnu. Drīzāk bērnam, kas ir zaudējis vecākus, ir tiesības tikt adoptētam. Kad vien iespējams, bērniem ir jāatrod mājas, kur viņi var baudīt bērna attīstībai nepieciešamo mātes un tēva mīlestību un kur viņi var baudīt laulības stabilitāti. Turklāt bērniem, kuri ir pārdzīvojuši traumu, zaudējot savu pirmo ģimeni, iespējams, ir vajadzīga vēl lielāka gan tēva, gan mātes mīlestība, lai viņi dziedētu zaudējuma brūces. Mana draudzene Samanta, kura auga ar tēvu un viņa draugu, uzskata, ka adopcijā priekšroka būtu jādod precētām mātēm un tēviem, – bērnībā viņa izmisīgi vēlējās sev māti.

Dažos gadījumos bērna ievietošana šādā ideālā ģimenes vidē nav iespējama, tad nākamā labākā izvēle ir ļaut bērnu adoptēt viena dzimuma pārim vai vienam vecākam. Taču šie gadījumi neapgāž faktu, ka šāda ideāla ģimene dabā pastāv. Mēs nodarām netaisnību bērniem, ja adopcija tiek uzskatīta par veidu, kā pieaugušajiem “iegūt bērnus”, nevis par veidu, kā atrast labākos vecākus bērniem, kuri tos ir zaudējuši.

Turklāt mums nevajadzētu gaidīt, ka adoptējamie būs pateicīgi par to, ka viņu bioloģiskie vecāki viņus pameta vai padarīja par bāreņiem, pat ja viņi pēc tam tika adoptēti. Šajos bērnos ir un paliek brūce, kas šajā mūžības pusē var nesadzīt.

– Lai arī Latvijā surogasija ir aizliegta, netālajā Ukrainā tā ir īpaši pieprasīta starp ārzemniekiem. Tagad šos ārzemniekus uztrauc, ka karadarbība varētu apdraudēt surogātmātes un attiecīgi “viņu” bērnus. Bet ar ko adoptētāji atšķiras no vecākiem, kas izmanto surogātmātes pakalpojumu?

– Adoptētajiem bērniem un bērniem, kas radīti ar surogātmātes palīdzību, ir kaut kas kopīgs: ģenētisko un/vai dzimšanas vecāku zaudējums. Abās situācijās bērns tiek ievainots. Taču ar to līdzība beidzas. Adopcijas gadījumā bērnus audzina pieaugušie, kuri cenšas dziedēt viņa ievainojumu. Adoptētāji neizlēma, ka bioloģiskajam vecākam bērns jāpamet, drīzāk viņi cenšas sadziedēt bioloģisko vecāku zaudējuma brūci. Turpretī bērnus, kas radīti, izmantojot reproduktīvās tehnoloģijas – surogātmāti, spermas vai olšūnu donoru –, audzina pieaugušie, kas radījuši šo brūci. Pieaugušo izvēlei liegt bērnam saikni ar bioloģisko vecāku ir negatīvas sekas uz bērna psiholoģisko stāvokli. Par to liecina pētījums “Mana tēta vārds ir donors”, kurā tika salīdzināti adoptēto un donora bērnu attīstības rādītāji. Neraugoties uz to, ka adoptētos bērnus neaudzina neviens no bioloģiskajiem vecākiem, bet ar donora dzimumšūnām ieņemtos bērnus audzina viens no bioloģiskajiem vecākiem, adoptētajiem bērniem tomēr klājās labāk. Tomēr neviena no abām grupām neuzrādīja tik labus rezultātus kā bērni, kurus audzina viņu pašu bioloģiskie vecāki – māte un tēvs.

Īsumā: adopcija aizsargā bērnu tiesības, bet reproduktīvās tehnoloģijas ar donoru iesaisti pārkāpj bērnu tiesības. Taisnīga sabiedrība rūpējas par bāreņiem, nevis tos rada.

– Daudzi apgalvo, ka ģimenes juridiskās definīcijas paplašināšana ir neizbēgama. Tie, kas tam nepiekrīt, tiek dēvēti par vecmodīgiem. Vai tas ir tikai laika jautājums, kad visā pasaulē dažādie ģimenes modeļi tiks juridiski atzīti par vienlīdzīgiem?

– Jūs nekad nebūsiet vēstures pareizajā pusē, ja esat nepareizajā dabisko tiesību pusē. Dabīgās tiesības un sociālā zinātne mums saka, ka bērniem ir vajadzīga, viņi ir pelnījuši un viņiem ir tiesības uz savu māti un tēvu. Tas nav nedz moderni, nedz progresīvi attiekties pret bērniem kā preci, kas piešķirama jebkuram pieaugušajam, kuram vien ir līdzekļi, lai to iegādātos. Tomēr tieši tādā kategorijā bērni ir nokļuvuši valstīs, kas ir pārdefinējušas laulību un devušas zaļo gaismu reproduktīvajām tehnoloģijām.

Par to liecina bērnu siržu stāsti. Neatkarīgi no tā, kā likums definē laulību un vecākus, jūs nekad nevarēsiet ar likumu novērst mātes un tēva zaudējuma sāpes un jūs nekad neizdzēsīsiet bērna ilgas pazīt savus vecākus un būt viņu – gan no mātes, gan no tēva puses – mīlētam. Jautājums katrai valstij ir, vai tās likumi ir saskaņā ar visneaizsargātāko iedzīvotāju – bērnu – pamattiesībām un vai tie aizsargā tās.