Ieva Struka. Dailes izrāviens plašos ūdeņos Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Dailes teātra lielais starptautiskais projekts ar nosaukumu “Rotkho”, ko iestudējusi radošā komanda no Polijas režisora Lukaša Tvarkovska vadībā, ir nozīmīgs notikums ne tikai Dailes teātra, bet visas Latvijas un varbūt pat Austrumeiropas reģiona teātra dzīvē. Un kā tādu es to saredzu. Bet tas slēpj sevī arī bumbu ar laika degli – cik no Latvijas iedzīvotājiem šādu izrādi sajutīs kā sev būtisku un aktuālu, ja notikumi uz reģiona politiskās kartes liek domāt par daudzkārt aktuālākām tēmām? Un tomēr – mākslas darbs vai tā kopija, dzīves īstenība vai tās atdarinājums, pabeigta fikcija, kas ir autentiskāka par mūžam mainīgo realitāti, ir arī informatīvā kara daļa, un kā tāda šī izrāde ir aktuāla arī šodienas Latvijā.
Izrādes garums ir trīs stundas un četrdesmit minūtes, un to laikā nenotiek gandrīz nekas, bet tā nav “kļūda”, tas ir apzināts izrādes veidotāju gājiens. Izrādes starpbrīdī domāju par Džeimsa Džoisa “Ulisu”, cik savā atšķirībā tas ir līdzīgs jaunajai izrādei. Tur 24 stundu laikā notiek viss. It kā viss. Te – nekas. It kā nekas. Šim “nekam” tomēr ir saistība tieši ar abstrakto ekspresionismu kā mākslas žanru, kur krāsa no instrumenta kļuvusi par subjektu. Katram būs savs hronoloģiskais laiks, kas jāpavada mākslas darba priekšā, lai tas uz viņu sāktu “runāt”, bet šis laiks, visticamāk, nebūs tradicionālās pāris minūtes, ko kavējamies pie gleznas, kā tūristi skrienot cauri vienam vai otram mākslas muzejam.
Izrāde “Rotkho” vēlas iegremdēt sevī, tā suģestē vizuāli, atbilstoši laika garam ļoti minimāli taranē ar verbālām atziņām vai paradoksiem, Ankas Herbutas dialogiem drīzāk ir sadzīvisks raksturs, toties, izmantodama smagus, zemus un spēcīgus skaņas viļņus, tā ievibrē saules pinumā un pieprasa atsaukties gandrīz fizioloģiskā līmenī. Cita starpā, uzmanīgi un ilgi veltot savu uzmanību kādai gleznai, var sajust šo pašu efektu, kad krāsa atdzīvojas, vibrē un dodas tev pretī. Vai mūsu satikšanās ir ar plus vai mīnus zīmi, atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp mūsu apziņas un zemapziņas.
Izrāde savā veidā spēlējas arī ar laikmetīgā teātra pastāvēšanas aktuālajiem uzdevumiem – bez jaudīga ekrāna, bez video tiešraides, bez manas kā skatītāja uzmanības nolaupīšanas un vešanas iecerētajā virzienā; grūti iedomāties jaudīgu teātra mākslas darbu, vienlaikus aktieru esamība uz skatuves šādos apstākļos kļūst nosacīti nepieciešama – viņi darbojas “dzīvajā”, bet tu skaties uz viņiem ekrānā. Pirmkārt, tam ir visi tehniskie priekšnoteikumi – “bilde” ir tuvāk, spilgtāk, skaidrāk, otrkārt, kadrs fokusē manu uzmanību manā vietā, tas it kā pasaka priekšā: mēs tev rādām svarīgāko, tas nav dzīves plūdums uz skatuves, kurā tu pats izvēlies, skatīties uz to varoni, kurš notur savu pēdējo runu, vai uz to varoni, kurš klausās.
Ne katru aktieri kamera mīl, bet tos, ko mīl, tos ar dubultu spēku. Izrādē piedalās astoņi no Dailes teātra trupas, divi ķīniešu performeri un divi Polijas Opoles teātra viesmākslinieki – tas piešķir ne tik daudz starptautisku mērogu, cik atspoguļo pasauli, kāda tā ir. Lokālu stāstu urbānā vidē vairs nav. “Rotkho” pastarpināti runā arī par gleznotāju Marku Rotko, ebreju no Daugavpils, kas lielāko mūža daļu nodzīvoja Ņujorkā, visu tautību metropolē. Pasaule bija sagāzusies jau pirms kara Ukrainā. Par to ir Dailes teātra izrāde, kuras nosaukumā sagāzušies ir arī burti mākslinieka vārdā.