Ieva Struka. Ar sakostiem zobiem Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
No Latvijas Nacionālā teātra Jaunās zāles afišas jaunajai izrādei ar nosaukumu “Suņa māja” veras interneta dzīlēs uzmeklēts melns suns ar skumjām, bet varbūt cerību pilnām acīm. Tas aicina uz ukraiņu jaunākās paaudzes dramaturģes Marinas Smiļanecas lugas iestudējumu, ko veikusi ukraiņu vidējās paaudzes režisore Larisa Semirozumenko no Kijivas. Ukrainā pazīstama režisore, aktrise un teātra pedagoģe Kijivas Teātra augstskolā.
Mazliet paverot priekškaru uz privātu teritoriju, jāpasaka, ka līdz Nacionālajam teātrim viesmāksliniece nokļuva, pateicoties tieši suņiem, jo viņu kopā ar pusaugu dēlu no Ukrainas divus mēnešus pēc kara sākuma veda latviešu sieviete, suņu audzētāja, kura savukārt pazina latviešu aktieri, suņa īpašnieku. Arī lugas tekstā ir par to, ka suņi nenodod, suņi nepamet un suņi nespēj aizmirst savu saimnieku. Bet stāsts, protams, ir par cilvēkiem.
No vienas puses, pavisam parasts stāsts, kādu netrūkst arī Latvijas laukos, – par tēvu, kurš te ir dzīvojis visu mūžu, jo bijis ciema dakteris un juties atbildīgs par cilvēkiem, kas te vēl bija palikuši, un par viņa trim dēliem, kas aizklīduši pasaulē, cīnās ar dzīvi, kā katrs māk, bet nu ieradušies mājās, jo ir četrdesmitās dienas vakars pēc tēva nāves, kas pareizticībā nozīmē dvēseles atvadas no šīs zemes. Brāļiem ir jāizlemj, ko darīt ar māju un ko darīt ar tēva veco suni Kubiku, kurš redzējis visus trīs dēlus uzaugam. Viņu attiecības ne tuvu nav sirsnīgas – gan tāpēc, ka dzīvē viss neiet gluži tā, kā izsapņots, gan tāpēc, ka viņi vienkārši nav pieraduši atklāties kādam citam –, bet lugas autore meistarīgi savērpj sižeta intrigu tā, lai tēvs turpinātu vadīt savu dēlu dzīves arī pēc savas aiziešanas.
Izrādes beigu daļā ir mākslā tik reti sastopamā ticība, ka vismaz šie trīs cits citam vairs nepazudīs. Un arī suns netiks palaists mežā nomiršanai. Un tas ir skaists žests, it īpaši, ņemot vērā, ka Kubika lomā ir divi teātra vecmeistari – Ģirts Jakovļevs un Jānis Skanis – un abu aktierdarbs ir maza meistarības pērle, ko nevajag nokavēt izbaudīt. Brāļu lomās – Egils Melbārdis, Romāns Bargais un Uldis Siliņš. Bet, tā kā labai dramaturģijai gan dzīvē, gan mākslā ir nepieciešama sieviete, būs arī tā – Jana Ļisova vai Elizabete Skrastiņa kaimiņu Aņutas lomā.
Tomēr iemesls, kāpēc starp daudzām šā rudens jaunajām izrādēm es izvēlējos ieteikt tieši šo, ir gaužām vienkāršs – man šī izrāde šķiet cilvēcisks varoņdarbs. Māksla nereti top no ciešanām (kurš gan to nezina), bet nereti tās ir mierlaika ciešanas, kas rodas, mākslinieka ego sakairināti reaģējot uz apkārtnes notikumiem. Šīs izrādes tapšanas fonā ir karš Ukrainā, režisores ģimene, kas atrodas tur, jo vīrieši izbraukt nevar, bet vecie cilvēki negrib. Es varu tikai iztēloties, kā ir ikdienā strādāt, vadīt mēģinājumus, domāt par labāko mizanscēnas risinājumu vai programmiņas tekstu, ja daļa tevis atrodas ārpus šīs telpas un šīs valsts, ja katrs jauns rīts var nest sliktas ziņas...
Jaunākais un spurainākais “Suņa mājas” varonis saka, ka nebrauks prom no Ukrainas nekad, jo grib tur dzīvot un būt klāt visās pārmaiņās un lielajos notikumos. Savukārt būt klāt šajā izrādē nozīmē atbalstīt Ukrainas māksliniekus un atzīt, ka patiesībā jau mēs zinām ļoti maz gan par ukraiņu kultūru, gan senajām tradīcijām, bet nekad nav par vēlu to labot.