Ieva Struka. Gadsimta duelis ^{Apriņķis.lv}

Teātra, un jo īpaši Jaunā Rīgas teātra, cienītāju vidū izskanējusi atvieglojuma nopūta par nu jau mazliet piemirsto sajūtu, kāda rodas, kad izrādes laikā tu vari justies kā pilnvērtīgs sarunas biedrs, atkarībā no savas dzīves pieredzes tikai domāt, tikai smieties vai domāt un smieties reizē. Tā ir teicama sajūta, kāda teātrī negadās pašsaprotami bieži, jo apstākļi, kas ietekmē izrādes satikšanos ar īsto skatītāju, ir daudz un dažādi.

Slavoja Žižeka lomā ir Vilis Daudziņš, Džordana Pītersona – Kaspars Znotiņš. Abi intelektuāļi ir pasaulē zināmi vārdi, pateicoties savām grāmatām, bet vēl jo vairāk – ar publiskā telpā paustajiem uzskatiem, izcilajām oratora dotībām, spējai domāt ne tikai mājās, pie rakstāmgalda, rūpīgi apsverot visus par un pret, bet uz vietas, auditorijas priekšā, vienalga, vai auditorija ir klausītāju pilna telpa, žurnālists vai oponents, par kādiem abi padarīti ne tikai pēc būtības, bet arī mūsu un viņu pašu “spēles” priekam.

Izrāde tapusi kā brīva šo personību domu konfrontācija, kompilējot to no dažādiem materiāliem un pārvēršot diskusijā par vairākām šodienas cilvēkam aktuālām tēmām, līdz pat atsaucēm uz norisēm pasaulē tieši šobrīd (to, vai paredzēta arī improvizācija, pēc mēneša pieminot vēl citus faktus par pandēmiju vai karu Ukrainā, nezinu teikt).

Ne mazāk brīvi mēģinot pārstāstīt pašu izrādi, nezinātājiem jāatklāj, ka duelējas kapitālisma un marksisma ideoloģijas aizstāvji un, ironiskā kārtā, tradicionālo un liberālo vērtību aizstāvji. Sarunas jaudu tikai kāpina tas, ka kapitālisms, kas aizstāv brīvo tirgu un tālab joprojām vislielākā mērā apdraud kultūras pastāvēšanu, ir tradicionālāks nekā marksisms, kas runā par taisnīgu peļņas pārdali, tātad valsts kontrolētu mehānismu veicināšanu. Gan ekonomistiem, gan politiķiem, gan politologiem, gan filozofiem te būs savas domas, visticamāk, daudzējādā ziņā atšķirīgas, bet nedrīkst piemirst, ka runa ir par teātra izrādi un par vēlmi izrādes laikā likt skatītājiem aizdomāties, tāpēc jo vairāk izrādē paradoksu, jo labāk.

Un pie lielākajiem izrādes paradoksiem es minētu to, ka pirms izrādes tu domā, ka tev ir savs visai nostabilizējies viedoklis, balstīts paša vērojumos un pieredzē, bet izrādes laikā tās veidotāji dara visu, lai tavu viedokli pamatīgi sapurinātu – tā, lai tu esi spiests atzīt, ka dažos jautājumos tu domā tā, dažos pretēji un, paldies Dievam, neatrodies ne Romas Kolizejā, kur cīņas beigās jāpaceļ īkšķis uz augšu vai jānolaiž lejup, tu neatrodies pat Saeimas vēlēšanu kabīnē, apbruņots ar pildspalvu, lai ielikti krustiņu vai izsvītrotu deputāta kandidātu. Tu atrodies teātrī.

Lai arī Latvijas teātriem ir daudz kopīga, pēc šīs izrādes tu saproti, ka konkrētais darbs varēja tapt tikai un vienīgi te, tāpēc ka tikai un vienīgi te ir Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš, abiem ir viena teātra izpratne, viens talanta mērogs un viena līmeņa zināšanas un interese par to, kas notiek ārpus teātra sienām pasaules lielajās norisēs.

Tomēr šitam ķeblītim ir trīs kājas, kā teiktu Alvis Hermanis. Proti, tam ir kompozīcija, kas to padara par mākslas darbu. Režisora pieskāriens šķietami tik “garlaicīgam” žanram kā dialogs par politekonomiku ir bijis ļoti no svara, tāpēc varu tikai ieteikt stāties rindā pēc biļetēm uz gadsimta dueli.