Agrita Otomere: Atzīšanās mīlestībā Latvijas mazajām lauku skolām ^{Apriņķis.lv}

Pirms vairākiem gadiem piedaloties labdarības braucienā uz Latgali, kur biju kā tulks norvēģu labdariem, ciemojāmies vairākās skolās. Norvēģi veda drēbes, apavus, bet pats galvenais – mēbeles. Tās bija mazas skolas, viena par otru mazāka. Ne vienā vien klasē bija norvēģu soli vai atpūtas dīvāns, un pat norvēģu iekārtotas labierīcības. Skolotāji bija priecīgi, jo, tā kā “nauda seko skolēnam”, tad naudas mēbelēm, protams, nebija. Tāpēc mazajās skolās norvēģus sagaidīja ar pārsteidzošu sirsnību.

Bija maijs, skolēni uzstājās ar māmiņu dienai sagatavoto programmu. Bet pēc koncerta gaisā valdīja gandrīz vai bēru atmosfēra. Kāpēc? Jo rudenī skola tikšot slēgta.

Pēc koncerta mazajās skolās mūs parasti cienāja ar siltām pusdienām. Dažviet kultūras programma bija līdz vēlai pēcpusdienai – pat ar dejām, kur norvēģu labdari izdancināja skolotājas.

Pie galdiem klausījos par to, kā dažiem bērniem turpmāk būs jāceļas jau pulksten 6.00 no rīta, jo uz jauno skolu ar skolas autobusu būs divas stundas jābrauc, savukārt pēcpusdienā būs jābrauc vēl tikpat – līdz mājām. Vai lēmējiem neesot bērnu žēl?

Par to, ka skolas pasākumi esot gandrīz vai vienīgie kultūras pasākumi šajā pagastā, bet, kad skola būs slēgta, tad panīkums esot garantēts. Cik daudz nozīmējot 1. septembris vietējiem – redzēt skaisti sapostus bērnus ar ziediem ejot uz skolu!

Kāda skolotāja bija pārliecināta, ka bērni nebūs pietiekami paēduši. Jo viņi par to vienu latu, kas piešķirts katram bērnam pusdienām, spējot ne tikai pusdienas, bet arī brokastis un launagu pagatavot!

Dažas skolotājas bija nobažījušās par saviem skolēniem – kas par viņiem parūpēšoties lielajā skolā? Šeit katra skolotāja zinot par savējiem – kurš ir ēdis brokastis, kuram tētis darbā Anglijā un kuram jāpalīdz sagādāt apavi. Kurš pievērsīsies tam, kuram ir problēmas mācībās? Viņas bija pārliecinātas, ka daži lielajā skolā pavisam noteikti “noiešot no ceļa”.

Par lielāku atalgojumu, kas, iespējams, gaida jaunajā, lielajā skolā, skolotājas nemaz nepriecājās, teica, ka varējušas strādāt arī par mazo algu, galvenais – darbs ir tuvu mājām, ar kājām varot izstaigāt! Kad ziemā sasnigšot, no rīta ar mašīnu tāpat neizbraukt, jo diez vai tik laicīgi kāds ceļu tīrītājs paspēs nošķūrēt ceļu, lai paspētu uz pilsētu laikā. Lielajā skolā būšot tik daudz bērnu – laika nepietikšot visiem, bet te viņi bijuši kā viena liela ģimene!

Atvadoties raudāja skolotājas par skolas slēgšanu un norvēģi – jo šajā jautājumā viņi neko nespēja palīdzēt.

Savukārt, kad aizbraucām uz kādu lielāku skolu, tad mums pretī atsūtīja pārstāvi, kas sirsnīgi pateicās par kravu, iedeva norvēģiem “Laimas” šokolādes kastes un aizsteidzās savos neskaitāmajos darbos. Pazemīgie norvēģi tajā dienā devās uz Daugavpils restorānu ēst klusēdami.

Pusdienojot es vaicāju – kāpēc jūs to darāt? Viņi atbildēja – jo šīm lauku skolām to vajag un viņiem esot ko dot. Kāda kundze enerģiski piebilda – mēs tak saņemam daudz vairāk pretī nekā atvedam!

Aizbraucu mājās ar smagu sirdi.

Gadi pagāja līdz pagājušā gada decembrī kādā no sociālajiem tīkliem redzēju īsu video par to – kā “nenorakstīt savu bērnu nākotni un attīstīt skolotāju potenciālu”, proti, “optimizējot skolu tīklu Latvijā”. Izklausās tik gudri un gādīgi, bet vai tā ir?

Vai man toreiz vajadzēja Latgales skolotājām teikt – nav ko raudāt! Beidzot jūs varēsiet attīstīt savu potenciālu, jums būs kvalitatīvi darba apstākļi, labs atalgojums un bērniem nebūs “norakstīta nākotne”!

No kurienes jums tādi secinājumi? Man pat gribas teikt – kā jums nav kauna ne tikai runāt, bet pat domāt, ka laukos bērniem ir “norakstīta nākotne” un “skolotāju potenciāls paliek neattīstīts”? Uzbango milzīga netaisnības sajūta, sašutums un aizvainojums.

Labākajā gadījumā gribas teikt – jūs laikam vienkārši nesaprotat, ko jūs runājat. Bet varbūt tā arī ir? Kāda pensionēta skolotāja man teica – tā valdība ir pārāk tālu no tautas, tāpēc neko nesaprot un slēdz skolas.

Pienāciet tuvāk pie tautas! Ienāciet mazajā lauku skolā un pasakiet – šī ir vieta, kur jums ir “norakstīta nākotne”! Uzsitiet pa plecu skolotājam un piesoliet lielo skolu un algu, jo šeit taču nav “karjeras iespēju”. Pasēdiet kopā ar viņiem pie pusdienu galda un stāstiet saulainās nākotnes ainas! Tajā brīdī jums teiks: jūs laikam kaut ko esat sajaucis – mums un bērniem te visu laiku bija ļoti labi līdz atnācāt jūs...

Vai tiešām dienā, kad nolemj slēgt kādu skolu, lēmēji vakarā aiziet gulēt domādami – šodien labu darbu izdarīju, budžetā vairāk naudas sagādāju!

Man noteikti kāds pretī teiks – ar “pliku mīlestību pret bērniem” neizdzīvosi, ir taču rēķini jāsamaksā! Vai es maz nojaušot, cik tāda skola pašvaldībai izmaksā? Nezinu, bet noteikti – daudz. Bet par labām lietām mēs esam gatavi maksāt, vai ne? Kurš ir iestāstījis, ka mazā skola ir “bedre” latviešu bērnam?

To mīlestības lādiņu, ko es saņēmu apciemojot vairākas Latgales mazās skolas, es sajūtu, pat rakstot šīs rindas. Lūk, cilvēcība un sirsnība ir mazo skolu spēks! Tik daudziem patīk brīvdienās aizbraukt uz laukiem un tad jūsmīgi runāt – cik pie jums ir jauki, te gribas atgriezties vēl un vēl! Kad aizbraucu ciemos uz laukiem pie saviem vecākiem, es esmu tik priecīga. Uz to mans tēvs parasti reaģē tā – lai par šo visu tu varētu priecāties, kādam tas viss ir jākopj!

Ar katru slēgtu skolu kāds gabaliņš no mūsu Latvijas paliek neapkopts. Kādi bērni tiks iegrūsti lielo skolu dzirnakmeņos, kur klases skolotājs vairs nebūs psihologs, sociālais pedagogs, medmāsa un logopēds vienā personā, bet tikai skolotājs.

Tā teikdama, es negribēju aizvainot nevienu lielo skolu. Lietodama asus vārdus, es gribēju dalīties ar jums ar aizvainojuma sajūtu, kas rodas, kad tiek nozākāti Latvijas mazo skolu skolotāji un skolēni. Katra skola lai dara savu darbu! Ļaujiet mazajām skolām darīt savējo! Iestājieties par mazajām skolām!

P.S. Kā būtu, ja kokapstrādes uzņēmumiem būtu goda lieta apgādāt ar malku katram vienu mazo skolu Latvijā? Vai katram pārtikas uzņēmumam – produktus mazajai skolai? Domāju, ka atrastos vēl citi radoši risinājumi mazo skolu uzturēšanai.

P.P.S. Vecāki, nebaidieties sūtīt savus bērnus tuvākajā skolā, jo tā nav taisnība, ka mazajās skolās jūsu bērnam būs “norakstīta nākotne”! Drīzāk jūs iegūsiet lielu ģimeni un klases skolotāju, kuram ir laiks priekš jūsu bērna.