Inga Bite: Dzīvē būs nepieciešama iedziļināšanās un pamatīgums ^{Apriņķis.lv}

– Jūsu ģimenē aug vairāki bērni. Cik no viņiem ir pirmsskolas un skolas gaitu pieredze? Kurās mācību iestādēs?

– Jā, mūsu ģimenē aug trīs bērni, no kuriem divi jau mācās skolā, bet viens vēl pēdējo gadu bērnudārzā. Skola atrodas vienā no Pierīgas novadiem – Ropažos, bērnudārzs arī turpat netālu. Arī paši dzīvojam Pierīgā, taču skaitāmies Salaspils novada iedzīvotāji.

– Cik pieejama, jūsuprāt, ir pirmsskolas un vispārējā izglītība jūsu novadā? Vai jūs apmierina piedāvājums?

– Lai gan mēs dzīvojam vienā novadā, bet bērni mācās citā, šī izvēle nav saistīta ar izglītības pieejamību, bet ar mūsu dzīvesvietu, kas atrodas uz novadu robežas, un to, ka mūsu, pieaugušo, ikdienas gaitas vairāk virzītas caur blakus novadu, nevis savējo.

Uzskatu, ka arī mūsu novadā izglītības pieejamība ir pietiekama. Ir divas skolas, no kurām viena vēsturiski tiek uzskatīta par «latviešu», bet otra – par «krievu» skolu. Lai gan «krievu» skolas vairs nepastāv, šī stereotipa mainīšanai būs vajadzīgs laiks.

Pirmsskolas izglītība, kā jau Pierīgā, nav pieejama visiem. Pašvaldībā ir izveidota rinda uz vietu bērnudārzā, taču mums kā daudzbērnu ģimenei būtu priekšrocības «apiet» šo rindu, ja mēs to vēlētos. 

– Kas jums kā vecākiem bija noteicošais, izvēloties bērnudārzu un skolu saviem bērniem?

– Pašsaprotami, ka pirmā izvēle, kas bija jāizdara, bērnam augot, bija bērnudārzs. Esam kristīga ģimene un apzināmies, ka pamati, kas ielikti bērnībā, ir ļoti svarīgi un veidos daļu no bērna personības visu mūžu. Tāpēc, palaižot bērnu prom no savas uzraudzības, mums bija svarīgi, lai cilvēki, kuriem bērnu uzticam, būtu ar tādām pašām vērtībām un pamatiem kā mums. Attiecīgi apzināti meklējām kristīgu bērnudārzu, kas turpinātu būvēt ģimenē ieliktos pamatus. Tas arī noteica bērnudārza izvēli.

Vēlāk, augot arī pārējiem bērniem, tālākās izvēles lielā mērā noteica pirmā. Jo nelikās racionāli vai pat iespējami katru bērnu vest uz citu izglītības iestādi – abi esam strādājoši vecāki. Tādējādi jaunākos bērnus laidām tajā pašā bērnudārzā, kur vecākos, bet vecākajam skolu izvēlējāmies iespējami tuvāk bērnudārzam.

– Kā ieguvāt informāciju par potenciālo izglītības iestādi? Draugu ieteikums, publiski pieejamā informācija, saruna ar konkrētās skolas vadību vai pedagogiem?

– Izmantojām visus pieejamos resursus – gan internetu un publiski pieejamo informāciju, gan draugu un paziņu atsauksmes. Kad, balstoties uz šo informāciju, jau bija izveidojies pozitīvs priekšstats par iestādi, devāmies arī personīgi iepazīties ar konkrēto vietu un cilvēkiem.

– Cik nozīmīgs jums ir pašvaldības līdzfinansējums, piemēram, transportam un ēdināšanai, stipendijas skolēniem par labām sekmēm?

– Jebkurš atbalsts, it īpaši daudzbērnu ģimenēm, ir ļoti nozīmīgs. Jo pat vismazākie izdevumi, kas viena bērna vecākiem šķistu nenozīmīgi, vairāku bērnu vecākiem jāreizina ar bērnu skaitu. Piemēram, līdzmaksājums par ēdināšanu 10 eiro nedēļā trīs  bērnu vecākiem jau ir 120 eiro mēnesī.

Tā kā mūsu bērni mācās citā pašvaldībā, transporta iespējas izmantot nevaram – tās pieejamas tikai savā pašvaldībā. No rītiem tas arī nozīmētu agrāku celšanos nekā šobrīd, jo skolas autobuss, braucot ar vairākām pieturām, izbrauc būtiski agrāk nekā mēs. Arī mūsu dzīvesvieta nav viegli sasniedzama. Taču kopumā, bērniem augot un kļūstot patstāvīgākiem, arvien vairāk novērtēju visu, kas tam palīdz. Iespēja patstāvīgi nokļūt uz skolu un atpakaļ būtu viena no šādām lietām.

– Vai jums ir būtiski, lai mācību iestādē būtu pieejama arī interešu izglītība?

– Jā, kā strādājošiem vecākiem mums tas ir būtiski. Jo tas nozīmē, ka arī pēc stundām līdz mūsu darba laika beigām bērni būs saturīgi nodarbināti un viņiem būs mazāk laika nevēlamām lietām.

– Cik, jūsuprāt, pamatoti ir iebildumi pret izglītības kvalitāti mazajās skolās? Vai jūs piekristu savu bērnu izglītot nelielā skolā?

– Uzskatu, ka šādi iebildumi ir pilnībā nepamatoti. Jo mazāka skola, jo vairāk uzmanības skolotājs var pievērst katram bērnam atsevišķi, lai palīdzētu viņam tikt galā ar grūtībām. Mani bērni nav izcilnieki, taču mācās labi un ar visu tiek galā, tāpēc lielā skolā viņi “pazūd”. Skolotāji visvairāk pievēršas tiem, kam iet visgrūtāk vai ir kādi attīstības traucējumi. Izcilnieki tiek gatavoti olimpiādēm, bet tiem, kas ir pa vidu, neatliek laika.

Mazā skola bija viena no izvēlēm, ko nopietni apspriedām. Vienīgais pretarguments bija atrašanās vieta. Tas nozīmētu mums kā vecākiem katru dienu braukt 10 kilometrus pretējā virzienā un attiecīgi kavēt darbu. Arī, lai savlaicīgi nokļūtu pakaļ bērniem, būtu ievērojami ātrāk jāizbrauc no darba. Tas mums nebija iespējams, tādēļ šo izvēli neizdarījām.

– Vai sekojat līdzi saturam bērnu mācību grāmatās, uzdevumos, fakultatīvajos priekšmetos? Kādas ir jūsu pārdomas, secinājumi par to?

– Jā, sekoju līdzi, un secinājumi ir ļoti nepatīkami. Pirmkārt, mācību grāmatās nav satura – mācību viela nav izskaidrota. Ja bērns kaut ko nesaprot matemātikā vai latviešu valodā, atbildes jāmeklē pie vecākiem vai “Google”, jo grāmatā to vienkārši nav.

Otrkārt, katrai tēmai tiek veltīts ļoti maz laika. Viena vai divas mācību stundas. Nav laika ne vielu kārtīgi apgūt, ne izprast, ne nostiprināt. Tā tiek apgūta atkal nākamajā gadā, pa mazam gabaliņam katru gadu. Sajūta, ka visu laiku atrodamies skrējienā pāri tēmām, tādā tēmu karuselī, kas rada stresu pat man kā mammai, kur nu vēl bērnam.

Mācību materiāli ir tādi, kādus nu skolotājs ir spējis tos sameklēt vai sagatavot. Piemēram, esmu saskārusies ar situāciju, kad dabaszinībās tēmā par kosmosu jāapraksta sava horoskopa zīme. Tā kā neuzskatu, ka horoskopi ir jebkādā veidā saistīti ar dabaszinībām, rakstīju skolotājai. Rezultātā uzdevums tika nomainīts uz zvaigznāja aprakstu.

Protams, iesaistījos arī “slavenā” seksuālās izglītības materiāla apspriešanā. Biju šokā, cik maz vecāku veltīja laiku, lai šo materiālu tiešām izlasītu. Savukārt tie, kas izlasīja, bija šokā par tā saturu. Priecē, ka šajā situācijā vecāku viedoklis tika ņemts vērā, un ceru, ka mācību materiāls šādā formā vairs dienasgaismu nekad neieraudzīs.

Jaunā vērtēšanas sistēma nav izprotama. Ir atzīmes, kuras “neko nenozīmē”, bet tās dažas, kuras “kaut ko nozīmē”, nav labojamas. Tātad, ja bērns pirmajā piegājienā kaut ko nav apguvis vai sapratis, viņam nav iespējas to iemācīties un uzlabot savu vērtējumu. Kā vecāks nesaprotu, kā tādos apstākļos motivēt bērnu apgūt to, kas viņu varbūt interesē mazāk vai ir grūtāk saprotams. Nezinu arī, kā novērtēt, vai iepriekš neapgūtais ir apgūts, ja skola tajā vairs neiesaistās un atkārtoti savu vērtējumu nesniedz.

– Kompetenču izglītība. Vai šis jaunievedums, jūsuprāt, ir samērots ar pilnvērtīgu bērnu izglītošanu un prasmju veidošanu? Kas tajā būtu uzlabojams?

– Mans vecākais bērns šobrīd mācās piektajā klasē, tāpēc ir diezgan grūti salīdzināt “veco” un “jauno” izglītības sistēmu. Dzirdu skaistus saukļus, bet realitātē redzu nogurušus skolotājus, kuri tā vietā, lai ieraudzītu dzīvus bērnus, ir spiesti pildīt papīrus, atskaites un raksturojumus. Manai ģimenei ļoti liels zaudējums ir kristīgās mācības kā atsevišķa priekšmeta neesamība jaunajā sistēmā.

No vienas puses, sūdzamies par to, ka bērni neprot lasīt un sēž ekrānos, bet, no otras puses, mācību materiāli tiek veidoti nevis teksta, bet videoformātā, nevis grāmatā vai uz papīra, bet elektroniskā vidē. Daudzi mājasdarbi un pārbaudes darbi ir pildāmi datorā. Tādējādi skola nevis mazina, bet tieši veicina bērnu atkarību no ekrāniem. Piemēram, manā ģimenē ir ierobežots ekrāna laiks. Taču man nav iespējams šos ierobežojumus uzturēt un saglabāt, ja skola gan stundās, gan mājās prasa, lai bērnam būtu pieejams ekrāns.

Izjūtu arī obligātās literatūras trūkumu. It kā bērniem ir jāizlasa viena vai divas grāmatas semestrī, taču izlasīto nav iespējams detalizēti pārrunāt, iedziļināties, ja katrs skolēns ir lasījis savu grāmatu. Nav iespējams dzirdēt klasesbiedru domas, ieraudzīt, kā tas ir, kad dažādi cilvēki vienā grāmatā var atrast pilnīgi atšķirīgas lietas. Tāpat nav iespējams kopīgi analizēt izteiksmes līdzekļus, saturu, zemtekstus. Attiecīgi izpratne par lasīto veidojas virspusēja.

– Viens no šobrīd aktuālajiem un vecāku iebildumus bieži raisošajiem tematiem ir tā sauktā seksuālā izglītība skolā. Kāda ir jūsu attieksme pret šāda veida projektiem?

– Biju viena no tiem vecākiem, kuri kategoriski iebilda pret tādu materiālu izplatīšanu skolās, kas popularizē homoseksualitāti un dzimuma maiņu. Uzskatu, ka bērnu seksuālā izglītošana ir vecāku, nevis skolas atbildība. Skolotājiem jāpastāsta bērniem par viņu ķermeņa uzbūvi, to, kādi procesi notiek ķermenī, kā rodas bērni. Taču tas, kurā vecumā, kādā veidā un ar ko uzsākt seksuālas attiecības, – šī informācija lai paliek vecāku pārziņā.

Nereti dzirdu argumentus, ka bērni tāpat visu atrodot internetā. Te atgriežamies pie jautājuma par to, kas un cik daudz bērniem internetā ir pieejams un vai vecāki tam seko līdzi vai nē. Viedierīces starpbrīžos, manā ieskatā, nav normāla parādība. Arī maniem bērniem ir telefoni, bet tie domāti, lai es varētu sazvanīt viņus un viņi mani. Kamēr skola nesāka prasīt viedierīču pieejamību, tajās pat nebija interneta.

Vēl viens arguments – ka homoseksuāli cilvēki un cilvēki, kas nevēlas būt savā ķermenī, eksistē, tāpēc par tiem esot jāmāca. Te jāsaka, ka pasaulē eksistē ļoti daudzas lietas, par kurām skolā nestāsta un nemāca. Piemēram, skolās tiek veidota iekļaujoša vide, tādēļ katrā klasē ir kāds bērns ar fiziskām vai emocionālām saslimšanām. Kāpēc skolā padziļināti nemāca par Dauna sindromu, autismu, disleksiju, hiperaktivitāti un tamlīdzīgi? Kādēļ nemāca saprast reālos cilvēkus sev apkārt?

– Vai jums kā vecākiem ir nācies saskarties ar to, ka atsevišķi mācību priekšmeti netiek nodrošināti vai tiek nodrošināti daļēji pedagogu trūkuma dēļ?

– Man personīgi nav nācies saskarties ar šādu situāciju, jo, atkal jau jāsaka, mana pieredze kā skolēnu mammai ir tikai pieci gadi, no kuriem četri pavadīti sākumskolā, tātad – pamatā pie viena skolotāja. Taču esmu dzirdējusi par šādām situācijām, un tās mani satrauc.

– Kas jūs kā vecākus šobrīd visvairāk uztrauc bērnu izglītības sakarā, un kādus redzat risinājumus?

– Visvairāk mani uztrauc, ka bērniem netiek iemācīts mācīties, piepūlēties, sasniegt rezultātu arī cauri grūtībām. Uzskatu, ka nepieciešamās zināšanas salīdzinājumā ar šodienu nākotnē būs citas, taču mācīties un apgūt ko jaunu mūsu bērniem vajadzēs visu mūžu.

Mani uztrauc, ka bērniem netiek mācīta ģimenes vērtība. Attiecību veidošana un uzturēšana, atteikšanās no savām ērtībām un vēlmēm citu cilvēku dēļ.

Lai arī šķietami mācību programma ir plašāka, ir sajūta, ka tā ir virspusējāka. Nekas netiek apgūts tā pa īstam un pamatīgi. Taču dzīvē būs nepieciešams tieši pamatīgums un iedziļināšanās.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.