Jānis Dimants: Kas mums bijis un kas ir, kas biedē un kas dziedē ^{Apriņķis.lv}

Klusums pirms vētras

Šogad mēs varētu sarīkot un svinēt vēl vienu visai nozīmīgu simtgades jubileju. Kultūras biedrība “Prometejs” 1924. gadā Maskavā latviešu valodā sāka izdot grāmatas. Izdeva vairāk nekā 250 grāmatu, dažus žurnālus, laikrakstus. Tikām jau piecus gadus Maskavā bija darbojies latviešu teātris “Skatuve”. Jābrīnās, kas tā par latviešu ekspansiju citas valsts galvaspilsētā, vai ne? Un tiešām – nule notikušajā Berlīnes kinofestivālā prominenta žūrija un skatītāji pavērtām mutēm brīnās, sekojot līdzi latviešu režisora Dāvja Sīmaņa filmas “Marijas klusums” traģisma pārpilniem galvenās varones dzīves pavērsieniem.

Viņa – aktrise Marija Leiko, godināta kā skatuves dīva, – liktenīgi bija nokļuvusi Maskavā, tur palikusi, lomu pēc lomas spēlējusi latviešu teātrī. Bet pēc mokošām spīdzināšanām un pratināšanām nošauta kopā ar citiem teātra aktieriem un darbiniekiem. Pasaules mēroga pirmizrādi piedzīvojušo “Marijas klusumu” pašmājās varēsim sākt skatīt tikai no aprīļa pirmajām dienām.Tikmēr Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī varam skatīt Lauras Grozas iestudēto izrādi “Skatuve ugunī”.

Jā, mums vienlaikus tapuši divi mākslas darbi, kuros iezīmējas padomjlaiku paralēles ar 21. gadsimta Ukrainā notiekošajiem trakumiem, ko piekopj mūsdienu Krievijas diktators Vladimirs Putins; viņš, kā zināms, nāk no tās pašas čekistu šlakas, kas savulaik slaktēja letiņus, apsūdzot vai veselu nāciju it kā pretpadomju darbībā. Putina sarīkotais iebrukums Ukrainā viņa paša dēvējumā gan skan pavisam citādāk. Bet lai jau… Vien nāktos izskaitļot, cik pašu krievu cilvēku režīms ielicis cietumos par valdnieka pasludinātās terminoloģijas “izkropļošanu”, jo, viņaprāt, notiek taču ne karš, ne okupācija, bet specoperācija.

Šķiet, iederīgi atgādināt dažu labu piemirstu vai jaunlaikos pasaulē nākušajiem nemaz nezināmu un, no mūsdienu skatpunkta raugoties, prātam neaptveramu latviešu tautas vēsturisku pavērsienu. Bija noticis tā, ka karu, revolūciju un vēl visvisādu iemeslu dēļ, arī labākas dzīves meklējumos, milzīgā vairumā tikām izkaisīti Krievijas ārēs. Vai varat aptvert? Pirmā pasaules kara laikā Krievijā atradās gandrīz miljons latviešu! Agrākajiem izceļotājiem bija nākuši klāt bēgļi, kuri evakuējās kopā ar rūpnīcām vai arī vienkārši muka no vācu karaspēka.

Pēc neatkarības iegūšanas daļa gan atgriezās dzimtenē, tomēr vairums palika. Tie bija pārliecināti komunisti, daudzi bijušie strēlnieki, arī zemnieki, kuri bija paspējuši svešumā iekopt saimniecības. Daudzi bija apprecējušies ar krievietēm, saveidojuši ģimenes. Maskavā bija izveidojusies pat 19 000 latviešu liela kopiena. Maskava ar savu kosmopolītismu bija piesaistījusi latviešu māksliniekus, rakstniekus, arhitektus, aktierus. Tieši viņu radīta jau arī bija šeit pieminētā kultūras biedrība “Prometejs”, ļoti populārais latviešu teātris “Skatuve”, grāmatu izdevniecība. Tak viņus gandrīz vai visus teju vienas nakts laikā izsvēpēja Staļina čekas vīri garajos ādas mēteļos un naganiem vai citiem ieročiem rokās.

Pēc uzietām čekas oficiālām atskaitēm, 1937. un 1938. gadā represēti 23 539 latvieši. Atskaitēs lasāms: likvidēti latviešu kontrrevolucionāri un viņu organizācijas. Padomju vara, Staļins latviešus iznīcināšanai pakļāva kā iespējamos ienaidniekus, kas varētu tikt izmantoti valsts un armijas demoralizēšanai. Tā sauktā Staļina īstenotā “latviešu operācija” izpildījuma ziņā neko jau daudz neatšķiras no Putina tagadējām zvērībām Ukrainā.

Baisi arī pie savējiem

Anta Rugāte – žurnāliste, kādreiz labi pazīstama Latvijas Televīzijas un Radio diktore, tagad arī ražena rakstniece – ir saveidojusi itin biezu grāmatu par savu bijušo kolēģi ar tādu kā mīļvārdiņu virsrakstā “Mūsu Gerda” un ar pieteikumu uz vāka: dokumentāls stāsts par ārsti un televīzijas personību Gerdu Sinkēviču. Vienā februāra pievakarē autore kopā ar izdevniecības “Latvijas Mediji” pārstāvjiem Zaķusalas augstceltnes pirmā stāva kādā puslīdz mājīgi iekārtotā stūrītī bija sarīkojusi jauku tikšanos ar lasītājiem. Izskanēja ne mazums slavinājumu gan par izdevuma varoni, gan pašu rakstītāju. Ticis pie vārda, pats abas tiku nodēvējis par nacionālu lepnumu, pie viena izsakot arī izbrīnu, kālab medijos nav bijis jel kripatiņas atsauksmju, šķiet, nevienas recenzijas. Literāri publicistiskā žurnāla “Domuzīme” jaunākajā numurā jo plaši caurlūkots latviešu prozas un dzejas gads, tikai neviena vārda ne par Gerdu, ne Antu.

Nu jā, bija vismaz sižetiņš “Panorāmā” par šeit pieminēto tikšanos ar lasītājiem. Vienam no dalībniekiem korespondents Dāvids Freidenfelds tika pavaicājis, vai grāmatā par populāro TV personību nav kaut kas pateikts, kā čomīgās darba attiecībās bijušajam kolēģim būtu gribējies. Nedaudz apjucis no tāda negaidīta vaicājuma, ar mazu humoriņa piedevu tiku atklājis, ka, jā, Rugāte nez kāpēc izmetusi vienu epizodi, kurā autorei intervijā biju vaļsirdīgi atklājis, kā vienas vaļīgāk palaistas sarunas laikā Gerda, rādot ar pirkstu griestos, lika saprast, ka tiekam ierakstīti, kaut kur kabinetā griežas lenta. Domājams, grāmatā būtu iederējies, kā nīstajos padomjlaikos tikām izsekoti, kā attiecīgi orgāni iefiksēja, ko runājam, ko domājam.

Nedaudz atkāpjoties no “Panorāmā” palaistā “krimināla”, nākas piebilst vēl ko būtisku. Vismaz vecāka gadagājuma ļautiņi, domājams, labi atceras, ka ne tik senajos laikos līdzās žurnālistu, rakstnieku, mākslinieku izsekošanai un nereti visāda veida sodīšanai, represijām pastāvēja totāla cenzūra. Tai bijusi tāda izplatība un vēriens, ka vienā entuziastā raisījusi lielu interesi, un šamais meties attiecīgās jomas zinātniskai izpētei.

Kļuvis zināms, ka atraktīvais Edgars Raginskis, kuru pazīstam kā LTV kultūras ziņu personību un kurš ir arī muzikologs un darbojas arī radio žurnālistikā, studējot Honkongas Universitātē, liek punktu doktora disertācijai tieši par visādi apsmieto cenzūru padomju Latvijā. Top kaut kāds starptautiska mēroga ūnikums. Lielā intriga – vai kas atklāsies par cenzēšanas iespējamībām pašu mājās mūslaikos. Pārsteigumi taču mēdz uzrasties.       

Pēc “Panorāmas” noskatīšanās parasti ienirstu interneta biezokņos, lai redzētu un dzirdētu, kā dienas norises pasniedz dažādie portāli, lai izbaudītu, cik atšķirīga informācija no sabiedriskajos medijos pasniegtā. Un pēkšņi pat pārsteidzoša līdzība ar “Panorāmas” sižetā pausto kādreizējo izsekošanas sērgu. Lika satraukties jau skaļais virsraksts “Vai Andris Sprūds drīkst slepeni ierakstīt sarunas darba vietā?”. Tiek ziņots, ka aizsardzības ministrs, iespējams, patstāvīgi un pastāvīgi vāc kompromitējošu informāciju, turklāt ne tikai par neērtiem darbiniekiem, bet arī par “draugiem”, bieži vien izmantojot diktofona un viedtālruņa iespējas. Atkārtoti tiek jautāts, vai ministrs to drīkst darīt. Izrādās, drīkst, bet tikai tad, ja viņš grib atklāt pretlikumīgu darbību.

Virtenēm sociālajos tīklos sāka nākt atzinumi, ka ikkatru jūsu skaņu un soli var ierakstīt un izplatīt kā dienesta pildīšanas performanci. Visur ieraksta. Jebkurā iestādē – video un audio. Vēstījumā no Aizsardzības ministrijas nāk arī kas vēl trakāks. Kāds atzīstas, ka viņš un kolēģi – mēs arī ierakstām Sprūda sarunas. Mums arī būs ko iedot paklausīties gan žurnālistiem, gan drošības iestādēm. Cits atkal pauž pretējo: Sprūds pareizi dara. Tajā kara ministrijā daudzus vajadzētu atlaist un pieņemt darbā jaunus…

Kļūst baisi. Baisi divkārt, jo instance pēc būtības un sūtības taču ir tā, kurā katrs par valsts drošību, aizstāvību būtu gatavs savu galvu nolikt, kur katram ar katru ir nepieciešama sinhronitāte augstākā pakāpē, atklātās, profesionālās sarunās veidota nostāja rīcībai.

Ak, šī savstarpējā nenovīdība! Latvijā ir ne tikai zema politiskā uzticēšanās, bet arī vispārējā neuzticēšanās cits citam – tā pauž socioloģe Inta Mieriņa pazīstamā žurnālista un visādu kino žanru scenāriju rakstītāja Ginta Grūbes radioraidījumā “Brīvības bulvāris”. Abu aizraujošajā sarunā atklājas, ka, ja būtu šī savstarpējā uzticēšanās, mēs kļūtu daudz stiprāki, bagātāki, tak jau arī laimīgāki. Uzburt cilvēciski tik tīkamas atziņas – tas tiešām ir dziedējoši no mūslaikos visapkārt tik biedējošā…