Salaspilietis Jānis Amoliņš – spēcīgākais fizioterapeits pasaulē ^{Apriņķis.lv}

– Jūs esat piedalījies dažādās starptautiskās sacensībās jau vairāk nekā divdesmit gadus. Kādi ir augstākie tituli, kurus izdevies izcīnīt?

– Sāku trenēties piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā un faktiski uzreiz startēju Latvijas mēroga sacensībās. Drīz sāku braukt arī uz dažādiem ārzemju turnīriem. Šajā laika posmā piecpadsmit reizes esmu kāpis uz goda pjedestāla, lai saņemtu medaļas pasaules čempionātā, un četras reizes kļuvu par pasaules čempionu.

– Kā to vispār var sasniegt? Droši vien pateicoties tam, ka šis sporta veids jums ļoti patīk!

– Protams! Bez tā tas nebūtu iespējams. Bet, lai ko tādu panāktu, vajadzīga arī pacietība, pamatīgs darbs, disciplīna, droši vien arī talants un darba spējas. Svarīga ir arī aizrautība, motivācija. Vīriešiem patīk divcīņas, viņus parasti pārņem vēlme pierādīt savu spēku un varēšanu ne tik daudz citiem, kā pašiem sev. Sports ir neatņemama manas dzīves daļa – gan iekšējais azarts, gan vēlme kaut ko izdarīt, sasniegt. Stimulē arī tas, ka visu laiku esmu draugu un paziņu lokā, kas izveidojies šo daudzo gadu laikā, kopš nodarbojos ar ārmreslingu. Bet es uzskatu, ka visu sasniegumu pamatā galvenokārt ir sistemātisks darbs un režīms.

– Ko šajā gadījumā nozīmē “sistemātisks”? Vai tā ir pastāvīga trenēšanās, īpaša disciplīna, darbs ar sevi?

– Mazliet no visa. Tas pat ir tāds kā fanātisms. Bijušas daudzas situācijas, kad es nelaižu garām nevienu iespēju trenēties. Esmu to darījis Vecgada vakarā, Līgo dienā. Starp citu, pat savā kāzu dienā! Toreiz pulksten divpadsmitos pabeidzu treniņu, bet vienos man jau bija jābūt dzimtsarakstu nodaļā. Ja iepriekš sastādītais grafiks paredz nodarbību konkrētā laikā, to nedrīkst izlaist.

– Kā sieva spēj pieņemt šo jūsu dzīves ritmu? Varbūt viņa ir samierinājusies vai vienkārši jau pielāgojusies tam?

– Es domāju, ka šo gadu laikā ģimene noteikti ir pieradusi. Jo es trenējos jau tad, kad vēl tikai iepazinos ar sievu, un mans režīms arī tajā laikā īpaši neatšķīrās. Līdz ar to viņa mani citādāku nemaz nav redzējusi, attiecīgi arī ģimene ar to rēķinās. Varbūt dažreiz pat ir noderīgi, ja katram ir kāds privāts laiks un savas intereses. Domāju, ka atsevišķos gadījumos, piemēram, pēc kāda atvaļinājuma vai brauciena, kad kopā pavadīta nedēļa vai desmit dienas, katram gribas kādu brītiņu pabūt vienatnē ar sevi. Tad nereti no ģimenes locekļiem atskan jautājums: vai tev nav kaut kur jātrenējas? Varbūt vēlies kādu brīdi pavadīt citur, lai arī mēs varam izmantot šo laiku savām interesēm?

– Tas nozīmē, ka esat pieraduši pie tādas dzīves kārtības, kur katram ir arī savs privātais laiks?

– Tieši tā! Es domāju, ka tas ir vajadzīgs. Skaidrs, ka ir situācijas, kad treniņu dēļ nākas upurēt kādas lietas, reizēm kaut ko varbūt darīt citādāk. Bet tāda – diemžēl vai par laimi – ir sportistu ikdiena.

– Jūs minējāt ceļojumus… Vai šajā laikā pilnībā atslēdzaties no treniņiem vai pa vidu izklaidei tomēr kaut kur aizejat arī padarboties?

– Jāatzīst, ka tur, kur braucu ceļot, atpūsties, bieži notiek ļoti daudz ar sportu saistītu pasākumu, tādēļ sportiskās lietas nereti tiek apvienotas ar kādu atpūtu un otrādi. Reti gadās tādi braucieni, kas ar ārmreslingu nav saistīti. Kad tu esi tik daudzus gadus trenējies šajā sporta veidā, tev ir paziņas visā pasaulē. Vienalga, vai tu esi Vācijā, Austrijā vai Zviedrijā, vietējie sportisti zina, ka esi šajā valstī, un viņi vienmēr ielūdz ciemos, sakot – atbrauc uz treniņu, uztaisīsim sparingus. Tādējādi tas bieži vien sanāk pat bez iepriekšēja nodoma.

– Kas ir sparings?

– Ārmreslingā par sparingu sauc tieši pašu laušanos ar rokām. Individuālajās nodarbībās vairāk dominē spēka treniņi, kad tiek veikts darbs ar dzelžiem, svariem, blokiem, dažādu veidu sistēmām. Sparings ir darbs pie galda, kad ir sanākuši sportisti, lai savstarpēji pacīnītos un salīdzinātu savus spēkus treniņu cīņas laikā.

– Kā jūs mērāt savu spēku? Viena lieta ir sacensības, bet kā vēl to var novērtēt? Varbūt, runājot par visa ķermeņa spēku, to var noteikt atkarībā no tā, cik daudz katrs var pacelt?

– Protams, mēs taisām arī vispārējus spēka vingrinājumus, ko izmanto jebkurā fitnesa treniņā. Vispārējos rādītājos droši vien es nekādus pasaules klases rezultātus nedemonstrēšu. Skaidrs, ka es nevarēšu sacensties pietupienā ar svaru stieni vai spiešanā guļus ar tiem sportistiem, kas ir specializējušies tieši šajās disciplīnās. Tomēr mums ir savi specifiskie spēka vingrinājumi, kurus taisām ar dažādām bloku sistēmām. Piemēram, vingrinājumus plaukstai un pirkstiem, ārmreslingam nepieciešamām kustībām. Šajā jomā savukārt kāds spēkavīrs, cīkstonis vai svarcēlājs nevarēs nodemonstrēt tādus rādītājus, kādus spējam mēs. Katrā sporta veidā ir sava specifika un specializācija. Populāri būtu teikt – lai skrietu, ir jāskrien, lai lēktu, ir jālec. Manā gadījumā, lai labi lauztos ar rokām, ir jālaužas ar rokām, un tam ir jātrenējas. Un mēs specifiski tam arī gatavojamies.

– Vai jūs organizējat arī apmācību citiem? Varbūt, izlasot šo rakstu, vecāki gribēs, lai viņu bērns iet trenēties ārmreslingā, varbūt arī kādam pieaugušajam radīsies interese par ārmreslingu un vēlme izmēģināt savus spēkus…

– Mums Latvijā ir sava biedrība, kuras paspārnē izveidots klubs. Es tur jau kopš 2003. gada pastāvīgi trīs reizes nedēļā trenējos kopā ar visiem interesentiem. Es pastāstu, kā labāk veikt dažādus vingrinājumus, pamācu, kā sagatavoties ārmreslinga sacensībām un veiksmīgi startēt tajās. Man ir audzēkņi, kuriem palīdzu sagatavot ārmreslinga treniņu procesu, un viņi jau demonstrē ļoti labus sasniegumus. Piemēram, Sandris Šedis gan pagājušajā, gan aizpagājušajā gadā uzvarēja pasaules čempionātā svara kategorijā līdz 110 kilogramiem. Bet Toms Rozīts, vēl viens mans audzēknis, pagājušajā gadā kļuva par Eiropas čempionu 85 kilogramu kategorijā. Mums ir labi un spēcīgi talanti, ar kuriem tikai jāstrādā.

Tāpat es palīdzu arī sportistiem ārzemēs. Man ir audzēkņi gan Zviedrijā, gan Norvēģijā, arī Kanādā un Amerikā – viņus es konsultēju attālināti un izstrādāju viņiem individuālus treniņu plānus un programmas. Arī viņi ir izcēlušies ar labiem sasniegumiem. Piemēram, kāda meitenes no Zviedrijas pagājušajā gadā pasaules čempionātā izcīnīja zeltu un bronzu, arī puisis no Norvēģijas tika pie bronzas medaļām. Jā, savas zināšanas nedaudz nododu arī uz ārzemēm, jo tas man pašam ir interesanti. Tā kā šajā sporta veidā esmu daudzus gadus, ik palaikam mani aicina arī uz semināriem, atvērtajiem treniņiem, kādiem pieredzes apmaiņas vai  izglītošanas pasākumiem ārzemēs.

– Rēķinot, ka gadā ir 365 dienas, cik no tām jūs esat Latvijā, cik pavadāt ārzemēs?

– Noteikti lielāko daļu laika esmu mājās un strādāju savā darba lauciņā, respektīvi – nodarbojos ar fizioterapiju un medicīnu. Droši vien agrāk, kad vairāk piedalījos ārmreslinga sacensībās, ārzemēs biju biežāk. Taču patlaban to apjoms nav nemaz tik liels, lai gan jau šogad esmu paspējis piedalīties pāris starptautiskos turnīros.

– Cik gadus jau strādājat par fizioterapeitu? Kādi ir jūsu lielākie panākumi šajā jomā?

– Nu jau rit divdesmitais gads, kopš strādāju šajā nozarē. Kad 2004. gadā uzsāku darbu, pie manis sāka nākt pacienti, un daudzi no viņiem to dara vēl joprojām – tiklīdz rodas kādas sūdzības, nāk pie manis, un es cenšos palīdzēt. Tā ka galvenais sasniegums laikam ir tieši pacientu novērtējums.

– Kur slēpjas tā panākumu atslēdziņa, kas liek pacientiem divdesmit gadus doties tieši pie jums?

– Tas vairāk būtu jājautā viņiem pašiem. Bez šaubām, jāņem vērā tas, ka fizioterapeita darbs nav tikai tīri mehānisks. Tas ietver arī komunikāciju, prasa labu cilvēcisko saprašanos un uzklausīšanu. Tomēr galvenais ir šīs terapijas rezultāts, un tas šos cilvēkus notur pie manis un atved arī jaunus.

– Vai nav grūti savienot ārmreslingu un fizioterapiju? Respektīvi – būt visu laiku kustībā, turklāt rūpēties arī par ģimeni, kurā aug trīs bērni. Vai fiziskā slodze nav pārāk liela?

– Iespējams, bet vai varētu būt citādāk? Grūti pateikt, ir vai nav par daudz. Runājot tieši par sportu, ir jāsaprot, ka es neesmu profesionāls sportists, tādēļ man nākas savu laiku dalīt ar citām jomām. Vai, būdams tikai profesionālis, es varētu sportā sasniegt labāku rezultātu? Iespējams. To es nezinu. Man šie apstākļi ir bijuši nemainīgi jau daudzus gadus, un esmu ar tiem sadzīvojis. Vai man pietiek enerģijas visam? Acīmredzot lielākoties jā, ja reiz ir šādi rezultāti. Cik ilgi tā būs, laiks rādīs.

– Tiem, kas jūs pazīst, rodas iespaids, ka jūs mūždien esat skrienošs. Vai jūs vispār mēdzat atpūsties – apsēsties uz dīvāna, paskatīties filmu vai palasīt grāmatu?

– Es labprāt lasu grāmatas, man patīk to darīt, tikai ne vienmēr tam sanāk pietiekami daudz laika. Runājot par filmām, šad tad šo to noskatos, tiesa, neatceros, ko skatījos pēdējo reizi. Protams, ir nepieciešams laiks, kad var atlaist gāzes pedāli un darboties mierīgāk. Nevar visu laiku skriet un strādāt, tādēļ vienmēr ir jādomā par prioritātēm, lai izdarītu vismaz visu svarīgāko.

– Tiešām mēdz būt tā, ka jūs varat kaut vai pusstundu nosēdēt mierā?

– Jā, es uzskatu, ka to spēju. Pirms vairākiem gadiem man patiešām bija sajūta – ja gadās kāda diena bez aktivitātēm, ir grūti to pavadīt bez kāda noteikta mērķa. Šajā gadījumā to varētu saukt par laiskošanos, bet ar laiku mēs iemācāmies vienkārši relaksēties. Ķermenis vienkārši prasa arī šādas brīvdienas, kad centrālā nervu sistēma var atpūsties un atslēgties no visa.

– Izejot kaut kur pastaigā ar ģimeni, vai pārējie tiek jums līdzi?

– Dažreiz esmu saņēmis pārmetumus, ka varbūt varam kustēties mierīgāk un relaksētāk. Acīmredzot viņiem nākas pielāgoties, lai tiktu līdzi.

– Kā dzīves ceļi jūs aizveda uz Salaspili? Bet varbūt esat vietējais?

– Nē, vienmēr es neesmu bijis salaspilietis. Esmu dzimis, audzis Rīgā, Pārdaugavā, bet uz Salaspili pārcēlos dzīvot, ja nemaldos, kad man bija sešpadsmit gadu. Sākumā likās, ka tas ir tikai uz laiku, bet šobrīd Salaspils ir kļuvusi par manu pastāvīgo dzīvesvietu, un esmu ļoti apmierināts. Manuprāt, ģimenēm ar bērniem Pierīga ir ļoti ērta un piemērota dzīvesvieta labi attīstītās infrastruktūras un vides pieejamības dēļ. Piecu minūšu gājiena vai velobrauciena rādiusā notiek arī dažādi sporta, kultūras, izglītības pasākumi, uz kuriem lielākoties bērni paši kājām vai ar riteni var nokļūt. Tas noteikti atvieglo dzīvi vecākiem.

– Pārcelties dzīvot uz Salaspili, ja pareizi saprotu, bija jūsu vecāku izvēle?

– Jā, tajā laikā noteikti.

– Vai toreiz, sešpadsmit gadu vecumā, nebija grūti iejusties jaunā vidē, no rīdzinieka pārtapt par salaspilieti?

– Tajā laikā gan skola, vēlāk arī augstskola un viss pārējais bija Rīgā. Salaspilī es nekad neesmu mācījies, vienīgais, ka šeit es sāku sportot. Jā, tā bija iekļaušanās jaunā kolektīvā, bet es nesaskatīju tur nekādas grūtības.

– Ko jūs gribētu piebilst sarunas nobeigumā?

– Es nodarbojos ar ārmreslingu, un intervijās man par to bieži jautā. Tad es atbildu: esiet stipri un mīliet ārmreslingu! Attiecībā uz fizioterapiju līdzīgi: esiet stipri un veseli!