Māris Zanders: Dažas piezīmes par terora aktu Maskavā Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Ceru, ka nav nepieciešams lasītājiem skaidrot, cik ciniski un absurdi ir Kremļa mājieni par Ukrainas saistību ar terora aktu 22. martā Maskavā. Paliksim pie versijas, ka to veikusi “Islāma valsts” (ISIS) – jo vairāk tāpēc, ka ar ISIS saistīti resursi tīmeklī paši to apgalvo. Ņemot vērā to, ka Eiropā dzīvojošajiem jau ir ilga un ļoti nepatīkama pieredze saskarsmē ar t.s. radikālo islāmu, terora akts ar tik daudziem upuriem ir satraucošs, pat ja nav noticis Eiropā.
Pieļauju, ka daudzi tīmeklī sāka meklēt informāciju par to, kas, sasodīts, ir “Islāma valsts – Horasana” (ISIS – K). Ietaupīšu lasītājiem laiku. Ja pavisam īsi – tie ir personāži, kuru skatījumā talibi Afganistānā liekas pārāk maigi un nepietiekami stingri ticībā. Talibi! Es saprotu, ka tas izklausās tikpat dīvaini, kā teikt, ka kāds var būt lielāks draņķis par Putinu, bet – var.
Likumsakarīgs ir nākamais jautājums: kā notiek tik ārkārtīga radikalizēšanās vienas reliģijas, ja tā var teikt, iekšpusē? Šis jautājums ir būtisks arī Eiropai.
Ja vērtējam humanitārajām un sociālajām zinātnēm veltītos izdevumus Krievijā, viens no apmēram pieciem, septiņiem, kas saglabājuši zināmu akadēmisku neatkarību un godprātību, ir “Valsts, reliģija, baznīca Krievijā un aiz tās robežām” (lasāms bez maksas tīmeklī angļu un krievu valodā). Šī žurnāla hronoloģiski pēdējais numurs (apvienotais 2023. gada 3.–4. numurs) veltīts … islāmam. Un viena no tēzēm, kas caurvij pētījumus, ir tā, ka radikalizācijas viens no iemesliem ir konflikts starp paaudzēm.
Piemēram, tekstā par sūfijiem Ziemeļkaukāzā parādīts, ka pat šajā, no eiropieša viedokļa, saprotamākajā un iecietīgākajā islāma formā jaunā paaudze (nosacīti līdz četrdesmit gadu vecumam), iebilst pret sieviešu līdzdalību rituālos un kritizē tradīcijas kā “atkāpšanos” no “īstās reliģijas”. Šo “tēvu un dēlu” pretstāvi var izskaidrot arī ar faktoriem, kas nav tieši saistīti ar konkrētās reliģijas doktrīnu. “Dēli” vairāk lieto tīmekli, un tas diemžēl nozīmē arī vairāk iespēju saskarties ar galēji radikālām interpretācijām.
“Dēliem” arī liekas, ka “tēvi” ir zaudējuši degsmi, ir pārāk aizņemti ar varas un resursu dalīšanu (jau pieminētās ISIS-K pretenzijas pret talibiem Afganistānā, līdzīgi arī Centrālāzijā). Starp tatāriem, kuriem islāms gadsimtiem ilgi ir tradicionālā reliģija, kareivīgākas izpausmes parādījās kopā ar tīmekli un tīmekli apdzīvojošiem gados jauniem cilvēkiem.
Es negrasos apgalvot, ka šis evolūcijas algoritms ir raksturīgs vienīgi un tikai islāmam. Tomēr, ja vēlamies saprast, no kurienes parādās tādi personāži, kas slepkavoja Maskavā, zināma specifika ir jāņem vērā. Vienkāršoti šo specifiku var aprakstīt tā: ilgstošā periodā radikalizētie “dēli” (vienalga – no Beļģijas, Turcijas vai Čečenijas) varēja uz nebēdu izvērsties visnotaļ plašā teritorijā Irākā un Sīrijā; kad pēdējo gadu laikā šie “poligoni” tika sagrauti, “dēli” izklīda pa visu pasauli. Ar visām no tā izrietošām sekām.
Proti, daļa valstu, sākot no Lielbritānijas un beidzot ar Kazahstānu, “dēliem” – attiecīgo valstu pilsoņiem – pateica, ka nevēlas viņus vairs redzēt, un to var saprast. Problēma ir tā, ka šie vēsturiskās dzimtenes atraidītie kaut kur vienalga dodas. Piemēram, uz Krieviju.
Tādēļ no drošības un imigrācijas politikas viedokļa būtiskas ir ne tik daudz konkrētā cilvēka saknes valstī, kur valdošā reliģija ir islāms, tāpat ne šī cilvēka etniskā piederība, cik tas, vai viņa biogrāfijā parādās radikāļu bijušie vai joprojām funkcionējošie atbalsta punkti, lai kurā pasaules malā tie būtu.