Māris Zanders: Savējie un vienlaikus svešie Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Tuvojas pareizticīgo Lieldienas. Ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka Igaunijas iekšlietu ministrs aprīļa sākumā, manuprāt, pamatoti rosināja parlamentu pasludināt Maskavas patriarhātu par teroristisku organizāciju. Igaunijas pareizticīgā baznīca apgalvo, ka neesot tieši pakļauta Maskavai, kas gan īsti neatbilst patiesībai.
Latvijā Saeima 2022. gada septembra sākumā pieņēma grozījumus Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kas “nostiprina Latvijas Pareizticīgās baznīcas pilnīgu neatkarību no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas”. Neesmu pārliecināts, ka tie cilvēki Latvijā, kas atbalsta Ukrainu un uztver Krieviju kā ienaidnieku, vispār ir dzirdējuši par šiem grozījumiem. Vai, pat ja ir dzirdējuši, tic, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca tiešām nesimpatizē cilvēku slepkavošanu atbalstošajam Maskavas patriarhātam.
Tas viss manā skatījumā uzslāņojas daudzu Latvijā priekšstatam, ka pareizticīgā baznīca vēsturiski vienmēr ir bijusi Krievijas impēriskuma sastāvdaļa un instruments, kas, protams, neveicina vismaz neitrālu attieksmi pret šo konfesiju. Lai gan oficiāli tai ir Latvijai tradicionālās konfesijas statuss.
Atskatoties pagātnē, es subjektīvi redzu divus aspektus.
Pirmais. Nebūtu korekti pareizticību Latvijā vērtēt kā specifiski “krievisku” virzienu, turklāt a priori nelojālu Latvijas valstij un latviešu nācijai. Te var atgādināt, ka pareizticīgo Rīgas Garīgo semināru ir beiguši Latvijas Republikas pirmais aizsardzības ministrs Jānis Zālītis, kurš turklāt gandrīz desmit gadu garumā bija Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo draudzes padomes loceklis. Starp semināra beidzējiem ir arī starpkaru perioda tieslietu ministri (Erasts Bite un Jūlijs Arājs), satiksmes ministrs Pēteris Āronietis un vispār arī Igaunijas pirmais prezidents Konstantīns Petss. Kā arī pazīstamais rakstnieks Viktors Eglītis.
Otrais. Nevar nepamanīt, ka pareizticīgā baznīca Latvijā pat starpkaru periodā dažkārt vilka līdz apnikumam zināmo dziesmu par latviešu un krievu tautas mūžīgo draudzību. Piemēram, 1938. gadā Lielā Gavēņa laikā virspriesteris Jānis Jansons Latvijas Universitātes kristīgo studentu biedrībā “Kristus Latvijā un pie latviešiem” klātesošajiem centās iestāstīt, ka “latvieši pirmatnējo kristietību pirms vāciešu ienākšanas Latvijā ir pieņēmuši brīvprātīgi, bez piespiešanas no grieķu pareizticīgiem ar slāvu starpniecību”.
Kā piemēru tam, ka latvieši jau izsenis ir tuvāki krieviem nekā vāciešiem (Rietumiem), Jansons pauda, ka, lūk, latviešu etnogrāfijā kristīt vedams bērns dažkārt saukts par pādi, savukārt grieķu valodā bērns esot paidos. Ļoti “pārliecinoši”. Pareizticīgo katedrāļu celšana Rīgas un Tallinas pilsētas centrā nepārprotami bija impērijas žests, lai atgādinātu, kurš te galvenais.
Citiem vārdiem sakot, pareizticībai Latvijā izsenis ir divējāda, ja vēlaties, divdomīga loma un situācija. Nedomāju, ka ir liela jēga turēt šo konfesiju un tai piederošus cilvēkus Latvijā aizdomās par klaju un masveidīgu simpatizēšanu Putina režīmam. Tajā pašā laikā liekas jēdzīgi paturēt prātā to, ka latviešu vairākumam ir diezgan mazs priekšstats par konfesijā notiekošo (tādēļ es arī ļoti skeptiski vērtēju iepriekš minēto Saeimas lēmumu).
Spriežot jau pēc jaunāko laiku vēstures, tur ir ļoti specifiskas attiecības ar sekulāro varu, lai kāda tā konkrētajā brīdī būtu. PSRS laikos bija tādi īpaši režīma “pilnvarotie”, kuru pirmais un vienīgais uzdevums bija, atvainojiet, čakarēt baznīcu (ne tikai pareizticīgo, protams). Kad šāds ilggadīgs (no 1949. gada līdz 1987. gadam) “pilnvarotais”, biedrs Aleksandrs Saharovs, 94 gadu vecumā nomira, 2013. gada oktobrī viņu izvadīja atbilstoši pareizticīgo tradīcijām Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles klēriķa vadībā. Ej nu saproti, kas te dīvaināk – Saharova kļūšana par pareizticīgo vecumdienās vai baznīcas piekrišana agrāko apspiedēju izvadīt ar godu.