Eva Lūse: Valdošo rekets ^{Apriņķis.lv}

Pēdējais teikums ir īpašas uzmanības vērts, jo, kamēr uzņēmējs klusēja un darīja to, ko valdošā partija lika, tikmēr viņš varēja darboties un nevienam nenāca prātā rosināt kriminālprocesus. Vai mēs vispār varam aptvert, kāds ļaunums mūsu valstī rodas no tā, ka kriminālprocesi var tikt pasūtīti? Arvien vairāk ir jāsāk ticēt tām publikācijām un publicistiem, kas runā par kriminālo “pasūtījumu galdu”.

Ja ar reketu nodarbojas rūdīti bandīti, primitīvā veidā piesolot “jumtu” un pretī prasot regulāru atlīdzības daļu no ienākumiem, tad tā tomēr vēl nav pilnīga bezcerība. Uzņēmējam, pilsonim ir iespēja. Iespēja meklēt taisnību, vērsties policijā, lūgt palīdzību, mēģināt ar tiesiskām metodēm savu problēmu risināt. Bet ko darīt, ja ar reketu nodarbojas valsts struktūras, tās, kurām būtu jāstāv likuma un tiesiskuma pusē?! Tā ir pilnīga uzņēmēju un cilvēku bezspēcība un nespēja sevi aizstāvēt, ja lietas var tikt ierosinātas “pēc pasūtījuma”. Pie kā vērsties? Kam sūdzēties? Kur meklēt aizstāvību un likumību? 

Bail pat domāt, kādas sekas rada šāda rīcība no to puses, kuru rokās ir vara, – apzināti un speciāli rosināt lietas, notiesāt cilvēkus un izpostīt viņu dzīvi. Tad nav jābrīnās, ka cilvēki vienkārši mūk prom, mūk turp, kur ir drošāk, ka, vēršoties pēc palīdzības pie likumsargiem, ir izslēgta iespēja nonākt bandītu rokās, kuriem turklāt ir policijas un prokuratūras formastērpi. Un tad nav jābrīnās, ka pilsoņi sāk ienīst savu valsti un varu, kas to reprezentē. Tik briesmīgu ļaunumu savai valstij nodara partija, kas gadiem ir liekulīgi skandinājusi par tiesiskumu, pretkorupciju un caurspīdīgumu likumu un noteikumu normu ievērošanā.  

Šobrīd ir šķērmi to atcerēties, zinot, ka kameru un mūsu, žurnālistu, priekšā ir runāts viens, bet aiz muguras īstie lietu bīdītāji ir rīkojušies pilnīgi pretēji – reketējot uzņēmumu, piespiežot strādāt bez samaksas un, kad uzņēmums to atsakās darīt, sodot to ar četriem uzsāktiem kriminālprocesiem. Ar to visiem pārējiem liekot skaidri saprast mūsu valstī pastāvošos spēles noteikumus un realitāti, ar kuru jārēķinās ikvienam, kas atļausies nepaklausīt valdošajiem.

Ja šāda sistēma ir strādājusi, ir neiespējami domāt, ka šis varētu būt izņēmuma gadījums. Šis viens ir kļuvis zināms tikai tādēl, ka viens no “Vienotības” biroja bijušajiem darbiniekiem ir sācis atklāti runāt. Līdzīgi kā ar Kariņa speciālajiem avioreisiem. Tas iepatīkas, un apstāties vairs nevar. Kovidlaikā tā varbūt bija nepieciešamība, bet atteikties no izdevīguma un ērtībām bijušais premjers vairs nevarēja.

Tikpat briesmīgi ir apzināties, ka ir cilvēki, kas šādu kriminālo procesu pasūtīšanu izpilda bez vilcināšanās. Partija liek, un process aiziet! Aiz katra vārda, kas rakstīts kriminālprocesu ierosināšanas dokumentos, taču ir konkrēti cilvēki, kas to akceptējuši, rakstījuši un safabricējuši, un tālāk virzījuši. Vai  varbūt arī viņus reketēja? Vai arī viņus piespieda, viņiem piedraudēja?

Ja tā, tad mēs nekur neesam aizgājuši no tā baiļu, melu un izlikšanās režīma, kurā dzīvojām iepriekšējos piecdesmit gadus.

Tāda brīva un neatkarīga, un demokrātiska valdošo reketa republika!