Kas taupa skolām, cels cietumus

– Cik bērnu aug jūsu ģimenē?

– Mūsu ģimenē aug divi bērni. Viens ir 6. klases skolēns, otrs – bērndārznieks pēdējo gadu.

– Vai jūsu bērni apmeklē izglītības iestādes tai pašā novadā, kur dzīvojat?

– Jā, Ķekavas novadā.

– Kas bija noteicošais skolas un bērnudārza izvēlē?

– Attiecībā uz skolu – skolēnu skaits klasē, individuāla pieeja, izglītības kvalitāte. Pirmsskolā – tas pats un iespēja tajā pašā izglītības iestādē turpināt arī skolas gaitas.

– Jums ir privātas mācību iestādes apmeklējuma pieredze. Kā to vērtējat?

– Jā, tā ir, jo, pirms pārcēlu bērnus uz Ķekavas novada privāto izglītības iestādi "Gaismas tilts ‘97", viņi mācījās Rīgā – Montesori bērnudārzā un skoliņā, bet kovida laikā mēs nomainījām mācību iestādi tuvāk mājām. Pieredze abās iestādēs ir ļoti pozitīva.

– Kas ir būtiskākā atšķirība starp pašvaldības vispārējās izglītības iestādi un privātu izglītības iestādi?

– Individuāla pieeja. Mēs visi esam cilvēki, katrs atšķirīgs. Nav sliktāku vai labāku, ir dažādi, bet parastā skolā, lai kā gribētos, nav iespējams pievērsties katram audzēknim klasē skolēnu skaita dēļ, kas ir iespējams privātskolā. Individuāla pieeja ļauj katram attīstīt vispārējās zināšanas un īpaši izcelt katra bērna talantus, bet vispārējās izglītības iestādē visi steidz izpildīt kopējos rādītājs, kas noguļas ekseļu tabulās un atzīmju lapās bez seguma un paliekošas vērtības, jo bērni ir stresā. Atnāk iezubrījuši vielu vai pilnām zeķbiksēm špikeru, atražo kontroldarbu un rok tālāk nākamo darbu tāpat, iepriekšējo pat neizprotot vai vienkārši naski piemirstot. Ne jau visiem tā ir, bet tiem, kam ir īpaši attīstīts kāds noteikts talants un mazāk spēju citā jomā, – viņi paliek par klases neveiksminiekiem, jo nav labas atzīmes. Tas grauj bērna, jaunieša pašapziņu, izaugsmes iespējas un vēlmi mācīties. Un te nav vainojami pedagogi, viņi vienkārši nespēj visiem pievērsties, jo ir par daudz bērnu klasē un par maz laika. Viņi ir izdeguši. Visa vispārējās izglītības sistēma turas uz pedagogu entuziasmu un pēdējiem spēkiem. Novērtējuma no ministrijas un valdības nekāda, pat vairāk pazemojumu.

– Kāds un cik liels ir pašvaldības atbalsts, ja bērns apmeklē privātu izglītības iestādi, un ar kādu summu jārēķinās vecākiem?

– Privātskolas ir dažādas – tostarp ir augstskolu dibinātas, ir starptautiskās –, taču lielākā daļa privāto skolu ir radušās pēc vecāku iniciatīvas, un mācīties tajās nav dārgi. Talsu skolā mācību maksa ir 40 eiro mēnesī, Rīgas Katoļu ģimnāzijā – 165 eiro. Kopumā summas ļoti atšķiras – no 40 līdz pat 500 un vairāk eiro mēnesī. Ja izglītības iestāde ir valsts akreditēta, par katru skolēnu tiek saņemts arī valsts finansējums pedagogu atalgojumam, līdz ar to vecāki piemaksā par to, lai klasēs varētu būt mazāk skolēnu. Šīs privātskolas pilnīgi noteikti nav peļņas projekti. Ne naudas dēļ tās pastāv, filozofija ir pilnīgi cita.

Pašvaldības var piešķirt līdzfinansējumu sava novada bērniem, ja tie apmeklē privātu izglītības iestādi. Piemēram, Mārupē tas ir 87 eiro mēnesī par vienu izglītojamo, Ķekavā – 70 eiro, Ādažos – 90 eiro. Bet te es vēlētos uzsvērt, ka tas ir arī lielisks instruments, kas palīdz pašvaldībai attīstīt izglītības infrastruktūru un celt tās kvalitāti, kā arī piesaistīt iedzīvotājus novadam, jo – lai saņemtu šo līdzfinansējumu, vismaz vienam no vecākiem un, protams, bērnam, kurš apmeklē privāto izglītības iestādi, ir jābūt deklarētiem novadā. Tas lieliski strādā, piemēram, Mārupes un Ādažu novadā.

– Vai jūs apmierina izglītības – gan pirmsskolas, gan vispārējās izglītības – pieejamība novadā?

– Pierīgā izglītības iestāžu pieejamība ir viens no karstajiem tematiem – gan pirmsskolās, gan skolās visas vietas ir pilnas un klases ir pārpildītas, vietu nav. Vecākus tas, protams, neapmierina, bet tas ir saistīts ar mūsdienu iekšējās migrācijas tendencēm – Pierīgas novados iedzīvotāju skaits aug, jo jaunās ģimenes no reģioniem meklē dzīvesvietu tuvāk galvaspilsētai, kur ir ekonomiskā aktivitāte, darbavietas, izglītības iestādes, sporta un kultūras infrastruktūra, veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi un citas ikdienā nepieciešamās lietas. Mani satrauc, kas notiks, ja Izglītības un zinātnes ministrija privātskolām patiešām piemēros tos pašus kvantitatīvos rādītājus, kādus prasa no pašvaldību vispārējās izglītības iestādēm, jo tad lielākā daļa privātskolu beigs pastāvēt. Tad maniem bērniem noteikti vairs nebūs vietu novada izglītības iestādēs, jo tur rindā jāpierakstās jau gadu uz priekšu.

– Vai pašvaldības atbalsts bērnu izglītībai ir pietiekams?

– Domāju, katra pašvaldība dara, ko var, lai atbalstītu bērnus un pedagogus, jo šie laiki nav viegli, kad valdība ir pieņēmusi un vēl pieņems tik daudz lēmumu, kas skar pašvaldību budžetus, ka tās gluži vienkārši nespēj vēl vairāk piemaksāt pedagogiem un līdzmaksāt vecākiem. Pašvaldības darbinieku, to skaitā pedagogu, atalgojuma pieaugums, energoresursu izdevumi, aizdevumu procentu maksājumi, civilās aizsardzības sistēmas prasības, pašvaldības policijas, kas jāievieš katrā pašvaldībā, – tas viss gulstas uz vietvaru pleciem. Šie ir smagi laiki, kad pašvaldībām jāpieņem smagi lēmumi. Nevaru viņus vainot. Vienīgi izteikt nožēlu, ka atbildīgā ministrija nerūpējas par pedagogiem un izglītības kvalitāti, tikai rokas ekseļos un prezentācijās par teoriju.

– Ko varat teikt par izglītības saturu?

– Piekrītu nupat publiskotajai matemātikas skolotāju vēstulei, kas adresēta valsts augstākajām amatpersonām, atbildīgajai ministrijai un Saeimas komisijai, kurā skolotāji kritizē mācību saturu visos klašu posmos un aicina atgriezties pie iepriekšējām matemātikas mācīšanas metodēm. Tas pats attiecas uz citiem priekšmetiem. Tas ir murgs, kuru cenšas izpildīt pedagogi, un vēl lielāks murgs, kuru cenšas apgūt skolēni. Kārtējais Vecrīgas bruģa ieskautos kabinetos radītais teorijas un filozofijas lidojums, kas dzīvē nestrādā.

– Iekļaujošā izglītība. Vairāki pedagogi ir atzinuši, ka lielajās skolās ir ļoti sarežģīti pilnvērtīgi apgūt mācību vielu, ja klasē ir vairāki bērni ar uzvedības problēmām. Kādas ir jūsu domas un pieredze šajā ziņā?

– Piekrītu, ka lielajās skolās – ar esošo finansiālo atbalstu, līdz ar to nepietiekamo speciālistu piesaisti – nav iespējams kvalitatīvi nodrošināt iekļaujošo izglītību. Tā ir tikai formāla – pēc nosaukuma. Otrkārt, šādu bērnu mūsdienās ir arvien vairāk. Ārējie apstākļi, piemēram, kovids, karš Ukrainā, konstantā ekonomiskā lejupslīde, rada stresu ģimenē, atkarības, arī bērniem. Un vēl – mūsdienu sabiedrības tendences savstarpējā sacensībā un cīņā par izdzīvošanu – tas viss noved pie agresijas, uzvedības problēmām un riska nokļūt atbildīgo iestāžu uzmanības lokā. Pareizi būtu tieši censties nodrošināt mazāk bērnu klasē un sniegt lielāku speciālo pedagogu, psihologu un citu speciālistu atbalstu, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem atrisināt problēmu tās pirmsākumos, nevis izstumt no sabiedrības un ļaut viņam noiet no ceļa.

– Ķekavas novada skolā notikušais vardarbības gadījums plaši izskanēja visas valsts mērogā. Kādi ir jūsu secinājumi un pārdomas pēc tā? Kāpēc, jūsuprāt, tā notika, un ko darīt?

– Jā, tas plaši izskanēja un radīja sašutumu sabiedrībā, bet, ja godīgi, tas tikai atspoguļoja reālo situāciju, kādā mēs esam. Kā iepriekš jau minēju, šobrīd dzīvojam ļoti liela stresa, naida, agresijas un baiļu laikmetā, kurā jaunieši, vēl nenobrieduši būdami, vieni no pirmajiem to izrāda – tā vai citādi. Bet, kas svarīgi, – mēs ejam uz pārāk plašām demokrātijas izpausmēm kopumā. Šajā gadījumā esam tiktāl nonākuši, ka bērniem un jauniešiem ir trīskārt vairāk tiesību nekā pienākumu – ja tādi vispār ir. Vissmagāk šajā situācija iet pedagogiem un skolas personālam, kuriem nav teju nekādu tiesību, lai šos varmākas apturētu un sodītu. Pat pašvaldībai kā izglītības iestādes dibinātājai šajā gadījumā nebija tiesību pieņemt kādus mērus pret šo skolēnu, kurš nežēlīgi piekāva savu klasesbiedru. Tas ir absurds! Un vēl lielāks absurds ir tas, ka nereti vecāki mūsdienās uzskata, ka bērns ir viņu atbildība līdz skolas durvīm, pēc tam lai pedagogi tiek galā, bet, kad notiek kāda nepatīkama situācija, – tad vecāki vaino pedagogus un skolas personālu. Bieži dzirdu par šādām situācijām. Tas mani mulsina. Es no sirds apbrīnoju ikkatru, kurš strādā skolā, bērnudārzā, jo esošajos apstākļos tas, manuprāt, ir viens no smagākajiem darbiem valstī, tikai žēl, ka viens no vissliktāk apmaksātajiem. Nav atbildīgajai ministrijai un valdībai izpratnes par to, kādu ieguldījumu valsts pastāvēšanā un izaugsmē dod pedagogi un visi izglītības iestāžu darbinieki, diemžēl.

– Vai esat saskārušies ar pedagogu trūkumu izglītības iestādēs?

– Protams. Šogad, uzsākot mācību gadu, arī mūsu skolā vēl joprojām trūka pedagogu. Tas mani necik neizbrīna, un es nekādā ziņā par to nevainoju izglītības iestādes vadību. Tā ir realitāte. Visā Latvijā. Cik jauniešu iet studēt pedagoģiju un patiesi vēlas saistīt savu profesionālo dzīvi ar pedagoga darbu? Maz, ļoti maz, jo atalgojums ir nožēlojums iepretim tai slodzei, kas ir jānes.

– Vairākās Pierīgas vidusskolās labākajiem skolēniem tiek maksātas stipendijas, lai noturētu audzēkņus un viņi nebrauktu mācīties uz Rīgu. Vai savā ģimenē esat sprieduši, kur bērniem labāk mācīties vidusskolā?

– Mums vēl ir laiks, vēl neesam izlēmuši. Kopumā Pierīgas tendence ir tāda, ka pirmsskolas ir pārpildītas, sākumskolas arī, un tad palēnām, sākot ar 7. klasi, jaunieši jau pāriet uz Rīgu vai kādu citu pilsētu, kur ir ģimnāzijas un iespējas apgūt ko vairāk, nekā novadā. Tas, manuprāt, ir tikai loģiski, un ar varu nevajag pret to cīnīties. Drīzāk katrā novadā vajadzētu būt vismaz vienai augstākās klases vidusskolai – ģimnāzijai –, tad nebūtu bažu, ka jaunieši dodas uz Rīgu. Bet jebkurā gadījumā – tas, ka jaunietis dodas uz Rīgu mācīties vidusskolā, nav nekas slikts, jo studenta dzīve tāpat noritēs vai nu kādā no Latvijas universitātēm, vai citur pasaulē. Gūt panākumus un pieredzi laikus ir loģiski un saprotami. No tā nav jābaidās

– Kā jūs vērtējat interešu izglītības piedāvājumu novadā?

– Ļoti pozitīvi, jo Ķekavas novadā ir pieejams plašs klāsts ar dažādām interešu izglītības iespējām.

– Kas jūs kā vecākus šobrīd visvairāk satrauc saistībā ar bērnu izglītību?

– Mani ļoti satrauc mūsu valsts izglītības sistēmas konkurētspēja Eiropā un pasaulē. Inovāciju trūkums. Līmenis ir skumji zems kopumā. Mēs it kā cenšamies, visa kā ir daudz un dikti, bērni pat dažkārt pārguruši dzen galvā visu, kas jāzina uz neskaitāmajiem kontroldarbiem, bet tādas kopējas izpratnes, kas ir kas un kāpēc vispār jāmācās, kā katrs priekšmets viņam dzīvē noderēs, kā tie ir saistīti savā starpā un ko tie katrs attīsta, – tā visa nav. Nav kopējās ainas. Un skumjākais, ka šajā sistēmā vairums bērnu tā arī neiemīl mācīšanos kā tādu un domā vienu: ka tik ātrāk tikt no tās skolas prom! Piedevām, kā jau minēju, Izglītības un zinātnes ministrijas kvantitatīvā pieeja skolu finansēšanai arvien mazāk dod iespēju attīstīt katra bērna Dieva doto talantu, visus milzu ātrumā dzenot cauri atzīmju un sacensības sietam, un beigās sanāk vien saguruši un dzīvē apjukuši robotiņi. Ne visi, bet liela daļa…

Un vēl man sirds sāp par masveida skolu slēgšanu reģionos, it īpaši Latgales pusē. Tas ir ne tikai reģiona pastāvēšanas, bet arī drošības jautājums. "Tie, kas taupa skolām, cels cietumus," teicis Bismarks. Žēl, ka mūsu valdība to neapzinās. Kopumā – skumji.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.